Eduards Traubergs

Eduards Traubergs (1883—1967) bija latviešu jurists un uzņēmējs. 1905. gada revolūcijas dalībnieks, Tautas padomes biedrs. Viens no Latvijas valsts pasludināšanas ceremonijas dalībniekiem. Represiju upuris pēc 1940. gada Latvijas okupācijas.

Eduards Traubergs Personīgā informācija Dzimis 1883. gada 5. augustā Ērgļu pagasts, Vidzemes guberņa (tagad Latvija) Miris 1967. gada 4. martā (83 gadi) Latvijas PSR, (tagad Latvija) Tautība latvietis Dzīvesbiedre Emma Vitenberga Bērni Velta Eleonora, Gunivaldis

Dzīvesgājums

Dzimis 1883. gada 5. augustā Ērgļu pagastā. Mācījās Cēsu pilsētas skolā, piedalījās 1905. gada revolūcijā, pēc tās sakāves 1906. gadā izbrauca uz Somiju, vēlāk Beļģiju. Studēja Briseles Universitātē, līdztekus beidza Briseles Lauksaimniecības skolas zivsaimniecības nodaļas kursus un strādāja zivsaimniecībā Flandrijā. Pēc Pirmā pasaules kara sākuma 1914. gadā viņš devās uz Angliju, kur Kentā 15. decembrī salaulājās ar skolotāju Emmu Vitenbergu. 1915. gadā Traubergu ģimenē piedzima meita Velta Eleonora. Pēc atgriešanās dzimtenē no 1917. līdz 1918. gadam bija Latvijas izglītības biedrības vidusskolas skolotājs. 1917. gadā ievēlēts Rīgas domē. No 1918. gada 11. novembra līdz 1920. gada 9. martam bija Tautas padomes loceklis, pārstāvot Latvijas Revolucionāro sociālistu partiju. Viens no Latvijas valsts pasludināšanas ceremonijas dalībniekiem.

1919. gada 10. oktobrī, kad Bermonta armijas uzbrukuma operācijas "Zibens spēriens" laikā notika Vecrīgas apšaude, viņa meitu Veltu Eleonoru Traubergu nonāvēja sprāgstošas granātas šķemba. 1921. gadā viņš izšķīrās no sievas, strādāja Liepājas pilsētas valdē par juriskonsultu, vēlāk pārcēlās uz Rīgu, kur strādāja a/s "Nafta", Baltijas jūras tirdzniecības — transporta un rūpniecības a/s, komanditsabiedrībā "Celtne" par rīkotājdirektoru.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā bija juriskonsults Rīgas Kirova rajona rūpkombinātā. Pēc Otrā pasaules kara strādāja par Iekšējo ūdeņu tresta dīķsaimniecības Durbē vadītāju un vēlāk par Latvijas patērētāju biedrības Cēsu dīķsaimniecības vadītāju, dzīvoja Cēsu pagasta "Kalna Benčos", kur iekārtoja dīķsaimniecību. 1949. gada deportāciju laikā ar sievu Annu izsūtīts uz Tomskas apgabala Čainskas rajonu.

1956. gada augustā atgriezās no izsūtījuma, strādāja par Cēsu pilsētas komunālo uzņēmumu tresta dīķsaimniecības zirgkopi, vēlāk Cēsu mežrūpsaimniecības zāģmateriālu kaltē par kurinātāju. 1967. gada 4. martā atrasts noslīcis Gaujas upē netālu no mājām un apglabāts Cēsu Meža kapos.