Dukts

Dukts ir rakstnieka Aivara Ozoliņa vienīgā prozas grāmata, tā tiek uzskatīta par spilgtāko latviešu postmodernisma paraugu.

Dukts
Autors	Aivars Ozoliņš
Valoda	Latviešu
Izdevējs	Liesma
Izdota	1991
Lappuses	251
ISBN	5-410-00946-0

Izdošanas vēsture

Grāmatā apkopotie īsprozas darbi ir sarakstīti 80. gados. Tie publicēti periodikā, sākot no 1988. gada, galvenokārt dažādos žurnālos — "Avots" (stāsti "Gājiens", "Brīvībā", "Evolūcija", "Ritmiskā vingrošana", "Caurlaide" ievietoti 1988. gada 8. numurā, luga "Dziesminieks uz nāras" — 1989. gada 7. numurā), "Karogs" (titulteksts "Dukts" publicēts 1990. gada 9. numurā) un "Liesma" (stāsts "Varoņa celšanās", 1989. gada 12. numurā).

Grāmata pirmoreiz izdota 1991. gada beigās izdevniecībā "Liesma" 7000 eksemplāru metienā, sērijā "Pirmā grāmata". Pirmās atsauksmes par to parādās 1992. gada sākumā. Šī grāmata ir viena no pēdējām "Liesmas" jauno autoru sērijas grāmatām, jo sakarā ar ekonomisko krīzi izdevniecība savu darbību sašaurina.

1996. gadā "Dukta" pirmās daļas fragments iekļauts Vijas Jugānes sastādītajā mācību grāmatā "Latviešu jaunākās prozas izlase: 80.—90. gadi".

2014. gadā apgāds "Jumava" izdod "Dukta" 2. izdevumu, kurš satura ziņā ir identisks pirmajam, atšķiras tikai teksts uz 4. vāka.

Daži nelieli "Dukta" stāsti jau pirms grāmatas iznākšanas Andreja Ļevkina krievu tulkojumā publicēti žurnāla "Avots" krievu izdevumā — 1988. gada 7. numurā. Neliels "Dukta" fragments publicēts latviešu jaunākās literatūras antoloģijā "Nara röster över vatten" zviedru valodā 1997. gadā.

Grāmatas kompozīcija un saturs

Grāmata sadalīta četrās nodaļās: "Dukts", "Metaforas", "Bimberbaumas" un "Dzeltenas lapas". Pirmajā nodaļā tiek imitēta "Dukta" teorija un vēsture, stilizējot zinātnisku, arhaisku tekstu. Tā sākas ar vairākas lappuses garu stāstu, kas sastāv no viena teikuma. Otrā un trešā nodaļa veltītas neliela apjoma metaforiskai īsprozai. Ceturtajā nodaļā ir daudz atsauču uz padomju sadzīves kultūru un ideoloģiju.

Starp A. Ozoliņam nozīmīgiem rakstniekiem, kuri ietekmējuši šīs grāmatas stilu, ir Donalds Bartelms (viņa stāsta "Zelta lietus" tulkojumu A. Ozoliņš publicējis žurnāla "Avots" 1988. gada 6. numurā), Francs Kafka un Daniils Harmss (abu īsprozas motīvi savienoti stāstā "Atmošanās"). A. Ozoliņš publicējis arī amerikāņu rakstnieces Patrīcijas Haismites stāsta "Bruņurupucis" tulkojumu (laikrakstā "Atmoda Atpūtai", 1991. gada 24. aprīlī).

Recepcija kritikā

"Dukta" otrais izdevums

"Dukts" daudz apcerēts latviešu literatūras kritikā. Pirmās atsauksmes parādās jau 1990. gadā pēc titulteksta publikācijas "Karogā", A. Eipurs, A. Cimdiņa un citi autori raksta par šī darba novatoriskajām kvalitātēm latviešu literatūrā, par parodijas un spēles principu, kas ir noteicošais tā uztverē.

Īpaši lielu uzmanību "Duktam" pievērsis kritiķis Guntis Berelis, kurš minējis to vairākos rakstos, skatīdams kā spilgtu 80. un 90. gadu mijas jaunās prozas jeb "spēlējošās literatūras" paraugu:

"Pirmais priekšstats par Aivara Ozoliņa Duktu varētu būt arī šāds: tas ir elegants un izdomāts — eleganti izdomāts — Dukta teorijas izklāsts; varbūt pat tik ļoti izdomāts un uzcītīgi samudžināts, ka pats Dukts kļuvis gluži vai neiedomājams un neatrodams; tā ir teorija, kuras vienīgā realizācija praksē ir Dukta lappuses — teorija vienā eksemplārā, izlasāma un izmetama, neraugoties uz pamatīgo darbu, ko autors tajā ieguldījis, — mazs, tiesa, ļoti patīkams un [..] iepriecinošs nieciņš, kurš derīgs tikai pašam Duktam. Ik teikums, ik frāze apskaužamā uzcītībā piesātināts ar aloģismiem, paradoksiem un visādiem zinātniskās rakstības atribūtiem (norādēm, zemsvītras piezīmēm, argumentiem un pretargumentiem utt.), tālab lasītājam nav viegli orientēties un rast jelkādu skaidrību, un gribot negribot nākas Duktu konspektēt un veidot kaut ko līdzīgu Dukta enciklopēdijai vai duktoloģijas īsajam kursam, lai šī teorija kļūtu daudzmaz pārskatāma."

(A. Ozoliņš savukārt recenzējis G. Bereļa pirmo grāmatu "Mitomānija" žurnālā "Jaunās Grāmatas", 1989, Nr. 7.). Kritiķe Ausma Cimdiņa pāris gadus pēc grāmatas izdošanas vērtē "Duktu" kā nozīmīgu notikumu latviešu rakstniecībā:

" "Dukts" ir zīmīga robežšķirtne latviešu rakstniecībā. Bet tiem "Dukta" vērtētājiem, kas pārmet, ka "Dukts" nav nekas jauns, ka tā ir pasaulē labi zināma lieta, es atgādinātu, ka "Dukta" pašapziņa no tā nemaz necieš, jo viņš pats labi apzinās, ka ir pro-dukts (producēts, ne vienradīts teksts)."

Desmit gadus pēc grāmatas iznākšanas "Latviešu literatūras vēsturē" I. Sekste nodaļā par 90. gadu prozu jau atskatās uz "Duktu" kā klasisku darbu un stabilu vērtību, kura ietekmējusi sava laika latviešu literatūru:

"Šī [..] grāmata ir stabili kļuvusi par latviešu postmodernisma klasiku. "Dukts" ir bieži pieminēta zīme, piemērots studijdarbu temats, jo tajā, turklāt latviešu variantā, atrodamas vai visas raksturīgākās postmodernisma pazīmes. [..] Dukta "misija" varbūt ir tā, ka autors [..] piedāvā nevis analīzi, nevis eksistenciālas pārdomas (kaut gan arī tās), bet fragmentos sadrupinātu parodiju, imitāciju, tas ir, jautru atvadīšanos no ilūzijām par vārda spēku. "Dukts" ir veltījums un mierinājums visiem tiem, kas pūlējušies vaiga sviedros, runājuši, rakstījuši un beigās izmisumā secinājuši, ka nav pateikts gribētais vai ka vispār nekas nav pateikts. Cītīgie pūliņi, kas vērsti, lai sasniegtu mērķi un aprakstītu "kaut ko", drīzāk ir vērsti uz "neko"."

21. gadsimtā, kad postmodernisma nozīme latviešu prozā un kritikā mazinās, arī "Dukts" tiek pieminēts retāk. Ieva Dubiņa 2007. gadā raksta par "spēlējošās literatūras" jeb postmodernās prozas apsīkumu:

"Iepriekšējo desmitgadi raksturoja izteikts tekstualitātes un realitātes nošķīrums, kas saistībā ar modernajām teorijām izpaudās galvenokārt vīriešu maskulinizētajā rakstībā (A. Ozoliņa, G. Bereļa, A. Kolmaņa u.c. stāstos), ātri vien piedzīvojot spēka izsīkumu, jo novatoriskajām formām pietrūka barojošo vielu - dzīves aizdara. Stāsti, kas nevēstīja par ārpusliterārām parādībām, kļuva garlaicīgi gan lasītājiem, gan literatūrkritiskajai domai un visbeidzot pašiem rakstītājiem, no kuriem vairāki daudzsološi vārdi palika pāris grāmatu vākos un atkāpās no aktīva radošā procesa."

Bibliogrāfija

• Aivars Eipurs, V. Bērziņa. Sakarā ar A.Ozoliņu un "Duktu" septembra "Karogā". Latvijas Jaunatne, 1990, 29. septembris.
• Inese Zandere. Durvis ir atvērtas. Diena, 1992, 8. februāris, 15. lpp.
• Stabis Aldaris. Meklējot Duktu. Latvijas Jaunatne, 1992, 22. aprīlis, 4. lpp.
• Inguna Sekste. Kāds vārds par Duktu un reālpsiholoģisko prozu. Literatūra un Māksla, 1992, 19. jūnijs, 3. lpp.
• Guntis Berelis. Teorētiskā prakse un praktiskā teorija. Karogs, 1992, Nr. 5/6, 182. — 188. lpp.
• Ausma Cimdiņa. Iztikas minimums bez dienišķās maizes: 1990. gada proza. Kritikas gadagrāmata. Nr. 19. Rīga, 1992.
• Ieva Dubiņa. Kāda Dukta — kāda projekcija. Karogs, 1993, Nr. 2, 179. — 186. lpp.
• Guntis Berelis. Kā atrast ideālo valodu? Kentaurs XXI, 1993, Nr. 4.
• Ausma Cimdiņa. Latviešu literatūra pēc 1945. gada: modernisms un postmodernisms. Literatūra un Māksla, 1994, 20. maijs.
• Guntis Berelis. Klusums un vārds. Rīga: Daugava, 1997.
• Guntis Berelis. Latviešu literatūras vēsture. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 309. — 311. lpp.
• Guntis Berelis. Neēd šo ābolu, tas ir mākslas darbs. Rīga: Atēna, 2001, 141. — 171. lpp.
• Inguna Sekste. Proza. Latviešu literatūras vēsture. 3. sējums. Rīga: Zvaigzne ABC, 2001, 309. — 310. lpp.
• Gunta Kipļuka. Atzīšanās vārda mākslas nevarībā. Kabinets, 2003, Nr. 4, 36. — 37. lpp.