Diplomātika

Diplomātika (franču: diplomatique, vācu: Diplomatik) ir vēstures zinātnes palīgdisciplīna, kas nodarbojas ar dokumentu formas un satura pētniecību. Tās uzdevums ir noteikt dokumentu autentiskumu. Jēdziens atvasināts no Renesanses laika jēdziena, kad vēstures dokumentus pēc karaļu un pāvestu privilēģiju parauga sāka dēvēt par diplomiem.

Diplomātika ir pirmā vēstures palīgdisciplīna, kas tika teorētiski pamatota. Praktiskā diplomātika radās XIV gadsimtā kā jurisprudences palīgnozare. XIV—XV gs. sāka veidoties tās metodika. Zinātnes iezīmes tai piešķīra franču benediktietis Žans Mabiljons(Mabillon) 1681. gadā ar savu darbu "Par diplomātiku" (De re diplomatica), kas izraisīja plašu rezonansi un kam bija daudz sekotāju.

Diplomātikas uzplaukums sākās pēc Lielās franču revolūcijas. 1821. g. Parīzē nodibināja pat īpašu diplomātikas skolu (École des Chartes), kuras vadītājs bija Leopolds Delīls (Delisle). Tur mācījās arī vācu vēsturnieks Teodors fon Zikels (von Sickel), kurš vēlāk pēc Parīzes parauga nodibināja diplomātikas skolu "Austrijas vēstures pētniecības institūts" (Institut für Österreichische Geschichtsforschung).