Džeimss Vilards Šulcs
Šajā rakstā trūkst būtiskas informācijas. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Diskusijā var parādīties dažādi ieteikumi. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
Džeimss Vilards Šulcs (angļu: James Willard Schultz) jeb Apikuni (dzimis 1859. gada 26. augustā, miris 1947. gada 11. jūnijā) bija ievērojams amerikāņu rakstnieks, pētnieks, kažokādu tirgotājs, Glečera nacionālā parka gids un melnkājaino indiāņu etnogrāfs. Viņš daudzus gadus nodzīvoja starp melnkājaino cilti, kopā ar tiem brīvprātīgi pārvietojās uz rezervātu, brīvi pārvaldīja tās valodu un bija precējies ar šīs cilts sievieti, kuru pieminēja savos darbos. Vārdu Apikuni vēlākajam rakstniekam piešķīra cilts virsaitis, un tas nozīmē "Plankumainais Apmetnis".
| ||||||||||||||||||||
| ||||||||||||||||||||
Šulcs ir sarakstījis 37 grāmatas, kurās pamatā aprakstīta melnkājaino indiāņu dzīve. Viņa daiļdarbiem raksturīga vēsturiska un etnogrāfiska precizitāte, kuros rakstnieks balstās uz savu pieredzi un aizraujoši atdzīvina paša pierakstītus cilts sirmgalvju nostāstus un atmiņas.
Bērnība
labot šo sadaļuŠulcs ir dzimis 1859. gada 26 augustā Būnvilā Ņujorkas štatā Filandera un viņa sievas Frānsisas ģimenē. Viņa vecāki bija labi nodrošināti. Jau kopš bērnības Džeimsu vilināja dzīve brīvā dabā, un viņš klejoja un medīja tuvējos Adirondaka kalnos. Lai arī viņa tuvinieki biji nosvērti un dievbijīgi, tēvs atbalstīja sava dēla aizraušanos. Džeimss jau agrā vecumā kļuva par prasmīgu šāvēju.
Pusmūža vecumā Džeimss rakstīja:[1]
"Mīlestību pret dzīvi brīvā dabā un piedzīvojumiem, kas manī ir kopš dzimšanas, laikam esmu mantojis no kāda attāla senča... Kā es ienīdu tā saucamās civilizētās sabiedrības ērtības un tajā valdošos noteikumus! No agras jaunības es jutos laimīgs vienīgi lielajā mežā, kas pletās uz ziemeļiem no mūsu mājas, tālu no baznīcas un skolas zvaniem un lokomotīvju svilpoņas. Mani senā meža apmeklējumi nebija ilgi, vienīgi vasaras un ziemas brīvlaikos".
Dzīve Montānā
labot šo sadaļuŠulcs Tālos Rietumus nosauca par "sapņu un ilgu zemi".[1] Sasniedzis pilngadību, viņš nokļuva līdz Misūri ietekai Misisipi, bet tālāk ar tvaikoni mēroja 2600 jūdžu garo ceļu līdz galamērķim — Bentona fortam. Šulca biogrāfs Volens Hanna, balstoties uz rakstnieka atmiņām par viņa pirmo ierašanos Mežonīgajos Rietumos, par visiespējamāko Šulca parādīšanos Bentona fortā uzskata 1877. gada vasaru. Kavēdamies atmiņās, rakstnieks 1920. gadā savam draugam Herijam Džeimsam pavēstīja: "Īstā dzīve man sākās, kad es Bentona forta piestātnē nolēcu no tvaikoņa "Bentons". Es nespēju sagaidīt, kamēr nolaidīs trapu. Mani uzreiz ielenca ļaudis, un es tiku uzsēdināts uz bizonādu ķīpas. Bizoni! Lūk, kāpēc es šeit ierados! Viens no maniem paziņām pasažieriem uzsauca nopakaļus: "Veiksmi, Billi! Neļauj indiāņiem atņem tev matus".[2]
Bentona fortā saglabājušies reģistrācijas pieraksti, kuros atzīmēta visa tvaikoņu ierašanās 19. gadsimta septiņdesmitos gados. Saskaņā ar šiem dokumentiem, tvaikonis "Bentons" 1877. gadā ieradās piecas reizes: 7. un 31. maijā, 27. jūnijā, 20. jūlijā un 15. augustā. Viena no šīm dienām arī kļuva par sākumu tobrīd astoņpadsmit gadīgā Džeimsa Vilarda Šulca "indiāņa dzīvei".[2]
Darbība Glečeras nacionālajā parkā
labot šo sadaļuLiterārā darbība
labot šo sadaļuĢimene
labot šo sadaļuGrāmatas
labot šo sadaļu- Mana indiāņa dzīve (1907) (My Life as an Indian — The Story of a Red Woman and a White Man in the Lodges of the Blackfeet)
- Ar indiāņiem Klinšu kalnos (1912) (With the Indians in the Rockies)
- Sinopa, indiāņu zēns (1913) (Sinopah: The Indian Boy)
- Uz kara takas (1914) (On the Warpath)
- Melnkājaino stāsti Glečeras nacionālajā parkā (1916) (Blackfeet Tales of Glacier National Park)
- Zelta slēptuve (1917) (The Gold Cache)
- Putna sieviete (Sakajeva) — Lūisa un Klārka pavadone (1918) (Bird Woman (Sacajewa) — The Guide of Levis and Clark)
- Vientuļā Bizona kļūda (1918) (Lone Bull's Mistake — A Lodgepole Chief Story)
- Skrejošais Ērglis — meitene karotāja (1919) (Running Eagle — The Warrior Girl)
- Dižajos apaču mežos (1920) (In the Great Apache Forest)