Codex Eyckensis

Astotā gadsimta Codex Eyckensis ir evaņģēliju grāmata, kuras pamatā ir divi saistīti manuskripti, kas veidoja kopsējumu, domājams, no divpadsmitā gadsimta līdz 1988. gadam. Codex Eyckensis ir vecākā grāmata Beļģijā. Kopš astotā gadsimta tā ir glabāta un uzturēta pašreizējās Māseikas municipalitātes teritorijā. Grāmata, iespējams, tika izveidota Ehternahas abatijas skriptorijā.

Manuskripta A un manuskripta B apraksti

Codex Eyckensis veido divas perikopju grāmatas uz 133 pergamenta foliantiem, kuru izmēri ir 244x183 mm. 

Pirmais manuskripts (Codex A) ir nepilnīgs. To veido pieci folianti, kas sākas ar evaņģēlista portretu pa visu lapu (domājams, attēlo svēto Mateju), tam seko nepilnīgs astoņu kanona rādītāju apkopojums. Evaņģēlista portrets ir izveidots itāliešu-bizantiešu stilā, kas ir skaidri radniecīgs ar Vatikāna bibliotēkā pašlaik uzglabātajiem Barberini evaņģēlijiem (Barberini Lat. 570). Portrets ir ierāmēts ar anglosakšu mezglojuma apmali, kuru var salīdzināt ar Lindisfarne evaņģēliju dekoratīvajiem elementiem. 

Kanona rādītāji sniedz pārskatu par attiecīgajām Rakstu vietām četros evaņģēlijos. Šādā veidā kanona rādītāji ir gan kā satura rādītājs, gan arī kā rādītājs, kas atvieglo piekļuvi tekstiem. A manuskripta kanona rādītāji ir izrotāti ar kolonnām un arkādēm, četru evaņģēlistu simboliem un svēto portretiem.

Otrajā manuskriptā (Codex B) ir ietverts pilns divpadsmit kanona rādītāju apkopojums un visu četru evaņģēliju teksti. Kanona rādītāji ir izgreznoti ar kolonnām un arkādēm, apustuļu attēlojumiem un evaņģēlistu simboliem. Evaņģēliju teksti ir uzrakstīti insulāra minuskula noapaļotajā formā, kas bija raksturīgs britu un īru septītā un astotā gadsimta manuskriptiem, bet tika izmantots arī Eiropas kontinentālajā daļā. Katra paragrāfa pirmais lielais burts ir izcelts ar sarkaniem un dzelteniem punktiem. Tekstu pārrakstīja viens rakstītājs.

Evaņģēlija teksts ir Vulgātas versija, ko galvenokārt ir tulkojis svētais Hieronīms (Hieronīms no Stridonas, 347–420 CE), ar daudziem papildinājumiem un transpozīcijām. Evaņģēliju tekstu salīdzinošās versijas var atrast Book of Kells (Dublina, Trinity College, ms 58), Book of Armagh (Dublina, Trinity College, ms 52) un Ehternahas evaņģēliji (Parīze, Bnf, ms Lat.9389). 

Vēsture (izcelsme XX gadsimtā)

The Codex Eyckensis displayed in the St Catherine's Church in Maaseik

Codex ir radies astotajā gadsimtā un sākumā tika glabāts Aldeneikas bijušajā benediktīniešu abatijā, kas tika iesvētīta 728. gadā CE. Merovingu dižciltīgais Adelard, Denainas valdnieks, un viņa sieva Grinuara šo abatiju savām meitām Harlindis un Relindis nodibināja “mazā un nenoderīgā mežā” pie Meuse upes. Konvents tika nosaukts par Eyke (“ozols”), jo tur auga ozoli. Vēlāk, kad kaimiņu ciems Nieuw-Eyke (“jauns ozols” — pašlaik Māseika) izauga un kļuva svarīgāks, sākotnējo ciemu sāka dēvēt par Aldeneik (“vecais ozols”). Saint Willibrord iesvētīja Harlindis par šīs reliģiskās kopienas pirmo abatesi. Pēc viņas nāves Saint-Boniface par viņas pēcteci iesvētīja viņas māsu Relindis.

Codex Eyckensis konventā izmantoja Kristus mācību studēšanai un sludināšanai. Abus perikopju krājumus, kas tagad veido Codex Eyckensis, no Ehternahas abatijas uz Aldeneiku, domājams nogādāja Saint Willibrord.

Abi manuskripti tika apvienoti vienā sējumā, visticamāk, divpadsmitajā gadsimtā.

1571. gadā Aldeneikas abatija tika pamesta. No desmitā gadsimta benediktīniešu mūķeņu vietā bija vīriešu dzimuma kanoniķu koleģiāta ordenis. Pieaugot reliģiskā kara draudiem, kanoniķi patvērās aiz Māseikas pilsētas sienām. Baznīcas bagātības no Aldeneikas, tostarp Codex Eyckensis, viņi aiznesa uz sv. Katrīnas baznīcu.

Autortiesības 

Text folio in the Codex B

Gadsimtiem ilgi cilvēki bija pārliecināti, ka Codex Eyckensis rakstītājas bija Harlindis un Relindis — Aldeneikas abatijas pirmās abateses, kuras vēlāk tika kanonizētas. Viņu hagiogrāfiju devītā gadsimta laikā pierakstīja vietējais priesteris. Šajā tekstā ir minēts, ka Harlindis un Relindis rakstīja arī perikopes. Devītā gadsimtā laikā svēto māsu relikviju kulta nozīme kļuva arvien svarīgāka un ietvēra godbijību pret Codex Eyckensis, kas bija iedvesmas avots dziļai bijībai kā Harlindis un Relindis darbs.

Tomēr tas tiek skaidri atspēkots otrā manuskripta pēdējās rindās. Finito volumine deposco ut quicumque ista legerint pro laboratore huius operis depraecentur (Pabeidzot šo sējumu, es lūdzu visiem, kuri šo lasīs, lūgt par darbinieku, kurš izveidoja šo manuskriptu). Vīriešu dzimtes forma laborator (“darbinieks”) skaidri norāda, ka šī manuskripta rakstītājs bija vīrietis.

Salīdzinošajā analīzē, kuru 1994. gadā veica Albert Derolez (Gentes universitāte) un Nancy Netzer (Bostonas koledža), tika atklāts, manuskripts A un manuskripts B ir datēti vienā periodā, kā arī pastāv liela iespēja, ka tie abi tika izveidoti Ehternahas abatijas skriptorijā un varbūt pat tos ir izveidojis viens pārrakstītājs.

Konservācijas un atjaunošanas mēģinājums 1957. gadā

1957. gadā Dīseldorfas restaurators Karl Sievers mēģināja iekonservēt un restaurēt Codex Eyckensis. Viņš noņēma un iznīcināja XVIII gadsimta sarkano samta iesējumu un pēc tam visus manuskripta foliantus laminēja ar Mipofolie. Mipofolie ir polivinilhlorīda (PVC) folija, kas ir ārēji plasticizēta ar dioktila ftalātu. Laika gaitā šī folija veidoja hidrohlorskābi, kas iedarbojās uz pergamentu un lika nodzeltēt pašai folijai. Tas atstāja nelabvēlīgu ietekmi uz pergamenta caurspīdīgumu un krāsu, turklāt polimēri, ko saturēja folija, varēja migrēt uz pergamentu un padarīt to trauslu. Pēc laminēšanas Sievers atkārtoti iesēja Codex. Lai to varētu izdarīt, viņš nogrieza foliantu malas, un tā rezultātā tika pazaudēti ilumināciju fragmenti.

Detail from the Codex B

Foliantu atjaunošanai pēc lamināta noņemšanas tika izstrādāta inovatīva pergamenta pieliešanas metode. Lai pabeigtu atjaunošanu, Codex atsevišķie manuskripti tika iesieti atsevišķi. 

Dokumentācija un digitalizācija 

Codex Eyckensis vecākā foto dokumentācija ir datēta ar apmēram 1916. gadu (Bildarchiv Marburg). Saistībā ar restaurāciju manuskripts tika nofotografēts Beļģijas Karaliskā kultūras mantojuma institūtā (KIK–IRPA). Faksimils tika publicēts 1994. gadā.

2015. gadā Viduslaiku mākslas pētījumu centrs Illuminare | KU Leuven digitalizēja Codex Eyckensis vietnē sv. Katrīnas baznīcā. Projekta vadītājs bija profesors Lieve Watteeuw. Augstas izšķirtspējas attēlu pieejamība tiešsaistē tika nodrošināta sadarbībā ar LIBIS (KU Leuven).

Codex Eyckensis tika atzīts un aizsargāts kā nepārvietojams mantojums 1986. gadā. 2003. gadā Codex Eyckensis tika atzīta par flāmu meistardarbu Arhivēts 2017. gada 5. februārī, Wayback Machine vietnē..

Pašreizējais pētījums

2016.–2017. gada laikā pētnieku grupa no Viduslaiku mākslas pētījumu centra Illuminare | KU Leuven (Prof. Lieve Watteeuw) un Beļģijas Karaliskā kultūras mantojuma institūta (Dr. Marina Van Bos) atkal pētīs Codex Eyckensis. 

Ārējās saites

• The Codex Eyckensis on www.codexeyckensis.be
• The Codex Eyckensis, online high-resolution images on LIBIS Arhivēts 2016. gada 13. decembrī, Wayback Machine vietnē.
• The Codex Eyckensis on Erfgoedplus
• The Codex Eyckensis on www.museamaaseik.be Arhivēts 2017. gada 5. februārī, Wayback Machine vietnē.
• The Codex Eyckensis on Europeana
• The Codex Eyckensis in the early 20th century in the Marburg Bildarchiv, Deutsches Dokumentationszentrum für Kunstgeschichte
• The Codex Eyckensis before and after the restoration in the late 20th century, on the Royal Institute for Cultural Heritage website

Bibliogrāfija

• Coenen, J. (1921) Het oudste boek van België, Het Boek 10, pp. 189-194.
• Coppens, C., A. Derolez en H. Heymans (1994) Codex Eyckensis: an insular gospel book from the abbey of Aldeneik, Antwerpen/Maaseik, facsimile.
• De Bruyne, D. (1908) L'évangéliaire du 8e siècle, conservé à Maeseyck, Bulletin de la Société d'Art et d'Histoire du Diocèse de Liège 17, pp. 385-392.
• Dierkens, A. (1979) Evangéliaires et tissus de l’abbaye d’Aldeneik. Aspect historiographique,  Miscellanea codicologica F. Masai Dicata (Les publications de Scriptorium 8), Gent, pp. 31-40.
• Falmagne, T. (2009) Die Echternacher Handschriften bis zum Jahr 1628 in den Beständen der Bibliothèque nationale de Luxembourg sowie Archives diocésaines de Luxembourg, der Archives nationale, der Section historique de l' Institut grand-ducal und des Grand Séminaire de Luxembourg, Wiesbaden, Harrassowitz Verlag, 2 Banden: 311pp. + [64] ill., 792pp.
• Gielen J. (1880) Le plus vieux manuscrit Belge, Journal des Beaux-Arts et de la Littérature 22, nr. 15, pp. 114-115.
• Gielen, J. (1891) Evangélaire d'Eyck du VIIIe siècle, Bulletin Koninklijke Commissie voor Kunst en Oudheden 30, pp. 19-28.
• Hendrickx, M. en W. Sangers (1963) De kerkschat der Sint-Catharinakerk te Maaseik. Beschrijvende Inventaris, Limburgs Kunstpatrimonium I, Averbode, pp. 33-35.
• Mersch, B. (1982) Het evangeliarium van Aldeneik, Maaslandse Sprokkelingen 6, pp. 55-79.
• Netzer, N. (1994) Cultural Interplay in the 8th century and the making of a scriptorium, Cambridge, Cambridge University Press, 258pp.
• Nordenfalk, C. (1932) On the age of the earliest Echternach manuscripts, Acta Archeologica, vol. 3, fasc. 1, Kopenhagen: Levin & Munksgaard, pp. 57-62.
• Schumacher, R. (1958) L’enluminure d’Echternach: art européen, Les Cahiers luxembourgeois, vol. 30, nr. 6, pp. 181-195.
• Spang, P. (1958) La bibliothèque de l’abbaye d’Echternach, Les Cahiers luxembourgeois, vol. 30, nr. 6, pp. 139-163.
• Talbot, C.H. (1954) The Anglo-Saxon Missionaries in Germany. Being the Lives of SS. Willibrord, Boniface, Sturm, Leoba and Lebuin, together with the Hodoeporicon of St. Willibald and a selection of the Correspondence of Boniface, [vertaald en geannoteerd], Londen-New York, 1954, 234pp.
• Verlinden, C. (1928) Het evangelieboek van Maaseik, Limburg, vol. 11, p. 34.
• Vriens, H. (2016) De Codex Eyckensis, een kerkschat. De waardestelling van een 8ste eeuws Evangeliarium in Maaseik, onuitgegeven master scriptie Kunstwetenschappen, KU Leuven.
• Wouters, J., G. Gancedo, A. Peckstadt, en L. Watteeuw, L. (1990) The Codex Eyckensis: an illuminated manuscript on parchment from the 8th century: Laboratory investigation and removal of a 30 year old PVC lamination, ICOM triennial meeting. ICOM triennial meeting. Dresden, 26-31 August 1990, Preprints: pp. 495–499.
• Wouters, J., G. Gancedo, A. Peckstadt en L. Watteeuw (1992) The conservation of the Codex Eyckensis: the evolution of the project and the assessment of materials and adhesives for the repair of parchment, The Paper Conservator 16, pp. 67-77.
• Wouters, J., A. Peckstadt en L. Watteeuw (1995) Leafcasting with dermal tissue preparations: a new method for repairing fragile parchment and its application to the Codex Eyckensis, The Paper Conservator 19, pp. 5-22.
• Wouters, J., Watteeuw, L., Peckstadt, A. (1996) The conservation of parchment manuscripts: two case studies, ICOM triennial meeting, ICOM triennial meeting. Edinburgh, 1-6 September 1996, London, James & James, pp. 529-544.
• Wouters, J., B. Rigoli, A. Peckstadt en L. Watteeuw, L. (1997) Un matériel nouveau pour le traitement de parchemins fragiles, Techné: Journal of the Society for Philosophy and Technology, 5, pp. 89-96.
• Zimmerman, E.H. (1916) Vorkarolingische Miniaturen, Deutscher Verein für Kunstwissenschaft  III, Sektion, Malerei, I. Abteilung, Berlin, pp. 66-67; 128; 142-143, 303-304.