C/1892 E1 (Swift)
C/1892 E1 jeb Svifta komēta ir ilgperioda komēta, kuru 1892. gadā atklāja Lūiss Svifts. Parādīšanās laikā komēta bija vizuāli novērojama ar neapbruņotu aci.
 Attēli uzņemti 1892. gada 4. maijā (augšā) un 6. maijā (apakšā). Autors E. Barnards | |
| Atklāšana | |
|---|---|
| Atklājējs/i | Lūiss Svifts |
| Atklāšanas datums | 1892. gads |
| Apzīmējumi | |
| Mazās planētas apzīmējums | C/1892 E1 |
| Orbitālie parametri | |
| Epoha 1892. gada 12. aprīlis (JD 2412200.5) | |
| Afēlijs | 1617 AU |
| Perihēlijs | 1,027 AU |
| Lielā pusass (rādiuss) | 809 AU |
| Ekscentricitāte | 0,9987 |
| Apriņķojuma periods | ~23.000 a |
| Vidējais apriņķošanas ātrums | 41,6 km/s |
| Slīpums | 38,7° |
Atklāšana un novērojumi
labot šo sadaļuLūiss Svifts tajā laikā 72 gadu vecumā bija pazīstams astronoms, kurš vadīja privāto observatoriju Ročesterā, Ņujorkas štatā. Līdz tam viņš bija jau atklājis 9 komētas un veidoja zvaigžņu miglāju katalogu, kad 1892. gada 6. martā atklāja savu desmito komētu. Tai vajadzēja kļūt par 1892. gada spilgtāko komētu, kuru varētu novērot ziemeļu puslodē.
Vēsti par komētas atklāšanu nākamajā dienā saņēma Ķīles observatorija un no turienes tā tika telegrafēta pa visu pasauli, kā rezultātā 8. martā Keiptaunā tika veikti tālākie novērojumi. Tāpat arī Austrālijā 11. martā Džons Tebuts varēja atrast komētu un izmērīt tās stāvokli līdz maija sākumam.[1]
Savā atklāšanas brīdī kā neliels 4. zvaigžņlieluma pleķītis komēta turpināja tuvoties Saulei visu martu, un, kļūstot spilgtāka, sāka veidot asti. Periodā starp marta un aprīļa beigām ķīniešu astronomi jau konstatēja to kā "astes zvaigzni". Afēlija punktā aprīļa sākumā tā sasniedza 3. zvaigžņlieluma spožumu, bet aste sasniedza 20° garumu. Tā vairākas reizes sadalījās vairākās miglainās joslās un īsā laikā mainīja šo joslu spilgtumu un skaitu.[2]
No maija sākuma komēta atkal sāka attālināties no Saules un Zemes. Mēneša laikā spožums samazinājās no 4. līdz 6. zvaigžņlielumam, bet astes garums maija beigās bija novērojams 1-2° liels. Jūnija sākumā komēta bija knapi saskatāma ar neapbruņotu aci, bet augusta beigās spožums samazinājās līdz 8. zvaigžņlielumam. Pēdējā stāvokļa fiksācija notika 1893. gada februārī.
Zinātniskais vērtējums
labot šo sadaļuEdvards Barnards no Likas observatorijas un Viljams Pikerings izgatavoja komētas platleņķa fotogrāfijas. Attēli uzrādīja neparastu astes formu un dokumentēja to, ko jau uzrādīja vizuālie novērojumi, konkrēti, ka aste īsā laka intervālā būtiski izmainījās. Reizēm šķita, ka aste sastāv no duča šauru staru, bet dažreiz tikai no diviem platiem stariem. Kopā ar komētas C/1893 U1 (Brooks) novērojumiem, kas tika veikti nakošajā gadā, radās priekšstats, ka ir sakarība starp komētas galvu un novērojamajām izmaiņām astē.
Miklošs Konkoli-Tege un Eurēns fon Gotards veica komētas spektroskopisko analīzi. Viņi novēroja komētu tipiskās oglekļa (С2) emisijas līnijas.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ J. Tebbutt: Results of Observations of Wolf’s Comet (II.) 1891, Swift’s Comet (I.) 1892, and Winnecke’s Periodical Comet, 1892, at Windsor, New South Wales – Swift’s Comet (I.) 1892. In: Journal and Proceedings of the Royal Society of New South Wales. Vol. XXVI, 1892, S. 336.
- ↑ A. M. Clerke: A Popular History of Astronomy During the Nineteenth Century. Adam and Charles Black, Fourth Edition, London 1908, S. 368–369.
 | Šis ar astronomiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |