Atvērt galveno izvēlni

Brīvība uz barikādēm

Ežēna Delakruā glezna

Brīvība uz barikādēm (franču: La Liberté guidant le peuple) ir franču gleznotāja Ežēna Delakruā glezna, kas tapusi par godu 1830. gada Jūlija revolūcijai, kurā tika gāzts karalis Šarls X. Tajā attēlota sieviete, kas simbolizē brīvības konceptu un dievieti, kura ir cilvēku pūļa priekšgalā, kuri dodas pār barikādēm un kritušo ķermeņiem, turot Franču revolūcijas karogu — trikoloru, kas joprojām ir Francijas nacionālais karogs — vienā rokā un musketi ar durkli otrā. Brīvības tēls tiek uzskatīts arī par Francijas republikas simbolu un tiek saukts par Mariannu.

Brīvība uz barikādēm
La Liberté guidant le peuple
Eugène Delacroix - Le 28 Juillet. La Liberté guidant le peuple.jpg
Mākslinieks Ežēns Delakruā Labot šo Vikidatos[1]
Gads 1830
Medijs eļļas krāsa, audekls Labot šo Vikidatos
Kustība romantisms Labot šo Vikidatos[2]
Izmēri 260 cm (100 in)[3] × 325 cm (128 in)[1]
Atrašanās vieta franču gleznas, 77. telpa, Francija Labot šo Vikidatos
Īpašnieks Francija Labot šo Vikidatos[4]
Kolekcija Luvras glezniecības departaments Labot šo Vikidatos
Inventāra nr. RF 129 Labot šo Vikidatos[5]
Identifikatori Joconde ID: 000PE000957
Tīmekļa vietne www.louvre.fr/oeuvre-notices/le-28-juillet-la-liberte-guidant-le-peuple,%20http://www.louvre.fr/en/oeuvre-notices/july-28-liberty-leading-people,%20http://www.louvre.fr/jp/oeuvre-notices/《7月28日-民衆を導く自由の女神》

VēstureLabot

Laikā, kad Delakruā radīja gleznu, viņš jau bija atzīts par franču romantisma glezniecības skolas līderi.[6] Delakruā, kurš bija dzimis Apgaismības laikmetā, bija atvērts idejām un romantisma stilam un noraidīja uzsvarus uz precizitāti, kas raksturoja tajā laikā valdošo akadēmisko mākslu, tā vietā izceļot brīvi trieptas krāsas.

Delakruā šo darbu radīja 1830. gada rudenī. Vēstulē brālim, datētā ar 21. oktobri, viņš rakstīja: "Mans sliktais garastāvoklis ir pazudis, pateicoties smagam darbam. Esmu uzsācis modernu tematu — barikādes. Un ja es neesmu cīnījies par savu valsti, tad vismaz es tai gleznošu." Glezna pirmoreiz tika izstādīta 1831. gada Parīzes Salona oficiālajā izstādē.

SimbolismsLabot

Delakruā Brīvību attēlojis gan kā alegorisku dievietes tēlu, gan spēcīgu sievieti no tautas. Līķu kalns kalpo kā sava veida pjedestāls, pār kuru dodas Brīvība, basām kājām un krūtīm, ārā no audekla un telpā pie skatītāja. Galvā viņai ir frīģiešu cepure, kas pirmās franču revolūcijas laikā simbolizēja brīvību. Glezna tiek uzskatīta par atzīmi Apgaismības laikmeta beigām, jo daudzi zinātnieki uzskata, ka franču revolūcijas beigas ir romantisma laikmeta sākums.[7]

Cīnītāji nāk no dažādām sabiedrības kārtām, sākot no buržuāzijas, ko attēlo jaunais vīrietis cilindrā, studenta no prestižās École Polytechnique, kurš valkā tradicionālo bikorni, līdz revolucionārajam pilsētas strādniekam, ko pārstāv puisis, kurš tur pistoles. Viņiem visiem kopīgs ir acīs esošais niknums un apņēmība. Bez Brīvības turētā karoga, tālumā var redzēt otru karogu, nelielu trikoloru, kurš plīvo no Parīzes Dievmātes katedrāles torņiem.[8]

Cilvēka cilindrā identitāte ir plaši apspriesta tēma. Mūsdienu mākslas vēsturnieki ir noraidījuši ideju, ka tas ir pats Delakruā.[9] 19. gadsimta beigās tika ierosināts, ka modelis varētu būt bija teātra režisors Etjēns Arago; cits ierosinājums ir vēlākais Luvras kurators Frederiks Vijo;[10] bet šobrīd par jautājumu nav vienprātības.

Iespējams, ka vairākus tēlus Delakruā aizņēmies no populārā mākslinieka Nikolā Šarlē, kas ir ražīgs ilustrators, grafikas. Delakruā uzskatīja, ka viņam kā nevienam izdodas uztvert parīziešu īpašo enerģiju.[11]

Iegāde un izstādesLabot

1831. gadā gleznu nopirka Francijas valdība par 3000 frankiem ar mērķi to izstādīt Luksemburgas pils troņa zālē kā atgādinājumu "pilsoņu karalim" Luijam Filipam par Jūlija revolūciju, kurā viņš nāca pie varas. Šis plāns neīstenojās un glezna vairākus mēnešus nostāvēja pils muzeja galerijā, līdz to novāca biedējošā politiskā vēstījuma dēļ. Pēc 1832. gada Jūnija sacelšanās to atdeva māksliniekam. Saskaņā ar vēsturnieku Albēru Buamē,

Šamflerī 1848. gada augustā rakstīja, ka tā tikusi "paslēpta bēniņos kā pārāk revolucionāru." Lai arī Luija Filipa Iekšlietu ministrija to sākotnēji iegādājās kā labas gribas žestu pret kreisajiem, pēc sacelšanās Lamarka apbedīšanas laikā 1832. gada jūnijā to nekad publiski neizstādīja, baidoties no slikta piemēra.[12]

Delakruā tika atļauts gleznu nosūtīt drošākai glabāšanai savai tantei Felicitai. To īslaicīgi izstādīja 1848. gadā pēc Republikas atjaunošanas tā gada revolūcijā un pēc tam atkal 1855. gada Salonā. 1874. gadā glezna nonāca Luvras muzeja kolekcijā Parīzē.

1974.—1975. gadā gleznu izstādīja Francijas valdības organizētā izstādē Metropoles mākslas muzejā Ņujorkā un Detroitas mākslas institūtā kā ASV 200. gadu jubilejas dāvanu amerikāņu tautai. Izstāde ar nosaukumu "Francijas glezniecība 1774–1830: Revolūcijas laikmets" (angļu: French Painting 1774–1830: The Age of Revolution) bija rets izņēmums Delakruā gleznas un citu 148 darbu publiskā parādīšanā ārpus Francijas.[13] Izstāde vispirms notika Parīzes Grand Palais no 1974. gada 16. novembra līdz 1975. gada 3. februārim. Tā pārcēlās uz Detroitu no 5. marta līdz 4. maijam, pēc tam uz Ņujorku no 12. jūnija līdz 7. septembrim.[14]

1999. gadā to ar Airbus Beluga aptuveni 20 stundās nogādāja no Parīzes uz Tokiju caur Bahreinu un Kalkutu. Lielais audekls 260 × 325 centimetru izmērā bija pārāk liels, lai ietilptu Boeing 747. To transportēja vertikālā pozīcijā speciālā spiediena konteinerā ar izotermisku aizsardzību un pretvibrācijas aizsardzību.[15]

2012. gadā to pārvietoja uz jauno Luvras-Lansas muzeju Lansā kā galveno darbu no pirmās uzstādāmo darbu kolekcijas.[16] 2013. gada 7. februāri to kāda apmeklētāja vandalizēja. Kāda 28 gadus veca sieviete uz gleznas uzrakstīja ("AE911").[17][18] Sievieti nekavējoties aizturēja apsargs un kāds cits apmeklētājs. Neilgi pēc incidenta Luvras un tās Lansas filiāles vadība publicēja paziņojumu presei, ka "no pirmā acu uzmetiena uzraksts ir virspusējs, un to vajadzētu varēt viegli noņemt".[19][20] Luvras pārstāvji nākamajā dienā paziņoja, ka restaurators mazāk kā divu stundu laikā noņēmis uzrakstu, nesabojājot oriģinālo krāsu un glezna tajā rītā atgriezusies ekspozīcijā.[18]

MantojumsLabot

 
Brīvību Francijai, brīvību fančiem (1940), plakāts, kur attēlota Marianna
 
Gleznas "Brīvība uz barikādēm" interpretācija uz palestīniešu teritoriju atdalošās sienas Bētlemē

Lai arī Delakruā nebija pirmais mākslinieks, kurš attēlojis Brīvību ar frīģiešu cepuri, viņa glezna varētu būt agrākais darbs, kurā attēlota Marianna, Francijas republikas simbols.[21]

Glezna varētu būt ietekmējusi Viktora Igo romānu "Nožēlojamie". Tiek uzskatīts, ka Gavroša tēlu ietekmējis pār barikādēm skrienošais puisis ar pistolēm.[22][23] Romānā aprakstīti Jūnija sacelšanās notikumi divus gadus pēc gleznas tapšanas, tā pati sacelšanās, pēc kuras glezna vairs netika publiski izrādīta.

Glezna ietekmējusi Frederika Ogista Bartoldi darbu "Brīvība apgaismo pasauli", ko pazīst kā Brīvības statuju Ņujorkā,[24] ko pusgadsimtu pēc gleznas tapšanas ASV uzdāvināja Francija. Statuja, kura rokā tur lāpu, ieņem stabilāku, nekustīgāku stāju kā gleznā esošā sieviete. Gleznas daļas gravēta versija kopā ar Delakruā darbu no 1978. līdz 1995. gadam bija attēlota uz 100 franku banknotes.

Glezna ietekmējusi arī klasisko mūziku. Džordžs Enteils nosauca savu 6. simfoniju After Delacroix un uzsvēra, ka darbu ietekmējusi "Brīvība uz barikādēm".[25] Attēls tika izmantots uz 1979. gada Īrijas pastmarkas par godu īru neatkarības kustībai un Patrika Pīrsa simtgadei (autors Roberts Ballags),[26] kā arī grupas Coldplay albuma Viva la Vida or Death and All His Friends vāka noformējumam.[27]

KritikaLabot

"Brīvība uz barikādēm" tiek uzskatīta par republikāņu un antimonarhistu simbolu, tāpēc dažkārt tiek kritizēta,[28][29][30] īpaši no rojālistu un monarhistu puses.

AtsaucesLabot

  1. 1,0 1,1 https://www.louvre.fr/en/oeuvre-notices/july-28-liberty-leading-people.
  2. https://www.louvre.fr/oeuvre-notices/le-28-juillet-la-liberte-guidant-le-peuple; pārbaudes datums: 12 marts 2019.
  3. http://www.louvre.fr/en/oeuvre-notices/july-28-liberty-leading-people.
  4. Q809825; pārbaudes datums: 20 jūnijs 2014.
  5. http://www.louvre.fr/en/oeuvre-notices/july-28-liberty-leading-people; pārbaudes datums: 23 janvāris 2019.
  6. Noon et al. 2003, p. 58.
  7. Renwick, William Lindsay (1889). The Rise of the Romantics 1789–1815: Wordsworth, Coleridge, and Jane Austen / W. L. Renwick. Oxford: Clarendon Press, 1990, c1963
  8. Boime, Albert (2004). Art in an Age of Counterrevolution, 1815–1848. Chicago: University of Chicago Press. p. 237. ISBN 0226063372.
  9. Toussaint, Hélene, (1982). La Liberté guidant le peuple de Delacroix. Paris: Editions de la Réunion des Musées Nationaux
  10. Pool 1969, p.33.
  11. Private Life of a Masterpiece, BBCTV,
  12. Albert Boime. Art in an Age of Civil Struggle, 1848–1871. Čikāga : University of Chicago Press, 2008. gada 1. februāris. 16. lpp. ASIN B00866AX2K.
  13. Marsha Miro. «At the Institute of Arts, A Heroic Show from France». Detroit Free Press, 1975. gada 2. marts. D1. lpp.
  14. Detroit Institute of Arts, Metropolitan Museum of Art. French painting 1774–1830, the Age of Revolution. Detroita : Wayne State University Press, 1975.
  15. «Airbus A300-600ST Super Transporter». All About Guppys. Skatīts: 2013. gada 26. februāris.
  16. Angelique Chrisafis. «Louvre opens 'glass river' on Lens slagheap». The Guardian (London), 2012. gada 4. decembris. Skatīts: 2012. gada 4. decembris.
  17. Mathilda Battersby. «Delacroix Liberty painting defaced by woman with marker pen at Louvre exhibition». The Independent (London), 2013. gada 8. februāris. Skatīts: 2013. gada 8. februāris.
  18. 18,0 18,1 John Lichfield. «The mystery of AE911 Cryptic code scrawled on Delacroix’s vandalised masterpiece». The Independent, 2013. gada 8. februāris.
  19. Agence France-Presse. «La liberté guidant le peuple de Delacroix dégradée au Louvre-Lens». Le Nouvel Observateur (French), 2013. gada 7. februāris. Skatīts: 2013. gada 7. februāris.
  20. Emmanuel Magdeleine. «Louvre-Lens: "La liberté guidant le peuple" de Delacroix a été tagué à l'encre indélébile». France 3 Nord Pas-de-Calais (French), 2013. gada 7. februāris. Skatīts: 2013. gada 7. februāris.
  21. Marina Warner. Monuments & Maidens: The Allegory of the Female Form. University of California Press, 2000. 270–71. lpp. ISBN 9780520227330.
  22. Mould, Michael, The Routledge Dictionary of Cultural References in Modern French, Taylor & Francis, 2011, p.112.; . Berg, William, Imagery and Ideology: Fiction and Painting in Nineteenth-Century France, Associated University Presse, 2007, p.106.
  23. Gilles Néret, Eugène Delacroix, 1798–1863: The Prince of Romanticism, Taschen, 2000, p. 26.; Pool, Phoebe (1969). Delacroix. Londona: Hamlyn, p.33
  24. «Part 3, Liberty Leading the People». The Private Life of a Masterpiece. BBC. 2005. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 6. janvārī. Skatīts: 2010. gada 8. novembrī.
  25. Raymond Tuttle. «George Antheil, Symphonies #1 & 6. Frankfurt Radio Symphony Orchestra/Hugh Wolff». Classical.Net. Skatīts: 2012. gada 12. jūnijs.(review)
  26. Ann Mette Heindorff. «Eugène Delacroix (1798–1863)». Art History on Stamps, 2006. gada 24. jūlijs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 19. jūlijā. Skatīts: 2013. gada 26. februāris.
  27. Alexis Petridis. «Coldplay, Viva la Vida or Death and All His Friends». guardian.co.uk, 2008. gada 5. jūnijs.
  28. MobileReference. Paris Sights: A Travel Guide to the Top 45 Attractions in Paris, France. MobileReference, 2010. 276. lpp. ISBN 978-1-60778-976-5.
  29. Sandy Petrey. In The Court Of The Pear King: French Culture And The Rise Of Realism. Cornell University Press, 2005. 101. lpp. ISBN 978-0-8014-4341-1.
  30. John O'Loughlin. Insane But Not Mad. John O'Loughlin. ISBN 978-1-4476-6376-8.

BibliogrāfijaLabot

  • Cook, Bernard A. (2006). Women and war: a historical encyclopedia from antiquity to the present 1. Santabarbara, Kalifornija, ASV: ABC-Clio. ISBN 1-85109-770-8
  • Noon, Patrick, et al. (2003). Crossing the Channel: British and French Painting in the Age of Romanticism. Londona: Tate Publishing. ISBN 1-85437-513-X
  • Pastore, Stephen R. (2012) Zola and Delacroix: Genius Amidst the Turmoil. Londona: Oxford University Press
  • Pool, Phoebe (1969). Delacroix. Londona: Hamlyn. ISBN 0-600-03796-7
  • Prideaux, Tom, et al. (1966). The World of Delacroix. ASV: Time Life. ISBN 978-0809402625
  • Toussaint, Hélene (1982). La Liberté guidant le peuple de Delacroix. Parīze: Editions de la Réunion des Musées Nationaux.

Ārējās saitesLabot