Birmas odzes

(Pāradresēts no Birmas odžu apakšdzimta)

Birmas odzes, Birmas odžu ģints (Azemiops) ir odžu dzimtas (Viperidae) ģints, kas ir vienīgā ģints Birmas odžu apakšdzimtā (Azemiopinae). Šajā ģintī apvienotas 2 mūsdienās dzīvojošas indīgo čūsku sugas.[1] Lai arī tās sauc par Birmas odzēm, tās mājo samērā plašā Dienvidaustrumāzijas kalnu reģiona areālā[2] un ir sastopamas, sākot ar Vjetnamas ziemeļiem, cauri Ķīnas dienvidaustrumiem un dienvidiem, Mjanmā jeb Birmā, areālam plešoties līdz Tibetas dienvidaustrumiem. Par sugu pamattipu tiek uzskatīts Mjanmas kalnos dzīvojošās odzes.[3] Abu sugu izplatības reģionus nodala Honas upe: uz austrumiem no upes mājo Birmas baltgalvas odze (Azemiops kharini), bet uz rietumiem Birmas melngalvas odze (Azemiops feae).

Birmas odzes
Azemiops (Boulenger, 1888)
Birmas melngalvas odze (Azemiops feae)
Birmas melngalvas odze (Azemiops feae)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseRāpuļi (Reptilia)
KārtaZvīņrāpuļi (Squamata)
ApakškārtaČūskas (Serpentes)
InfrakārtaĪstās čūskas (Alethinophidia)
InfrakārtaAugstākās čūskas (Caenophidia)
DzimtaOdžu dzimta (Viperidae)
ApakšdzimtaBirmas odžu apakšdzimta (Azemiopinae)
ĢintsBirmas odzes (Azemiops)
Birmas odzes Vikikrātuvē

Kopīgās īpašībasLabot

Birmas odzes mājo kalnos līdz 1000 metriem virs jūras līmeņa. Tām labāk patīk mērens klimats ar vidējo temperatūru 20—25°C. Lai arī vislabprātāk šīs čūskas dzīvo akmeņiem un klintīm bagātos bambusa mežos un kokveida paparžu audzēs, kas mijas ar atklātiem laukumiem, tās var novērot arī ceļmalās, pļavās, rīsa laukos, kā arī māju tuvumā. Birmas odzes ir aktīvas krēslā un to migas vienmēr atrodas mitrās vietās.[4]

Birmas odzes ir visprimitīvākās no visām sugām odžu dzimtā. Tām ir spēcīgs ķermenis ar īsu asti, galva vairāk ovāla nekā trīsstūrveidīga kā tas ir citām odzēm. Galvu sedz nevis sīkas zvīņas kā citām odzēm, bet gan lieli vairogi, līdzīgi zalkšiem un kobrām. Indes dziedzeri ir relatīvi mazi, tomēr indeszobi līdzīgi kā citām odzēm piestiprināti nelieliem, rotējošiem priekšzobu kauliņiem. Indes iedarbībai raksturīga hemorāģiskā darbība — tiek noārdīti eritrocīti, bojāti kapilāri, asinsvados veidojas trombi, bet pēc tam asinis zaudē spēju recēt, tāpēc rodas plaši asinsizplūdumi un tūska.[5] Birmas odzes vairojas, dējot olas.[4]

SistemātikaLabot

Skatīt arīLabot

Pārējās odžu dzimtas apakšdzimtas:

AtsaucesLabot

  1. 1,0 1,1 Reptile Database:Azemiopinae
  2. Robert D. Aldridge,David M. Seve, 2011. Reproductive Biology and Phylogeny of Snakes Archived 2015. gada 20. aprīlī, Wayback Machine vietnē.
  3. McDiarmid RW, Campbell JA, Touré T. 1999. Snake Species of the World: A Taxonomic and Geographic Reference, Volume 1. Herpetologists' League. 511 pp. ISBN 1-893777-00-6 (series). ISBN 1-893777-01-4 (volume).
  4. 4,0 4,1 Mallow D, Ludwig D, Nilson G. 2003. True Vipers: Natural History and Toxinology of Old World Vipers. Krieger Publishing Company. 359 pp. ISBN 0-89464-877-2.
  5. Čūskas medicīnā
  6. Black-headed Burmese viper

Ārējās saitesLabot