Berova Fērnesā

Berova Fērnesā (angļu: Barrow-in-Furness) ir ostas pilsēta un pagasts Anglijā, Kambrijas grāfistes Vestmorlendas un Fērnesas unitārās pašvaldības lielākā apdzīvotā vieta. Atrodas grāfistes dienvidos Īrijas jūras krastā Fērnesas pussalas dienvidu galā 117 km no grāfistes centra Kārlailas un 465 km no valsts galvaspilsētas Londonas. Nozīmīgs kara kuģu būves centrs.

Berova Fērnesā
pilsēta
Barrow-in-Furness
Doku muzejs; Pīla salas cietoksnis; Henrija Šneidera piemineklis
Ģerbonis
Berova Fērnesā Berova Fērnesā Berova Fērnesā
Koordinātas: 54°06′40″N 3°13′42″W
Valsts	Lielbritānija
Valsts daļa	Anglija
Reģions	Ziemeļrietumanglija
Grāfiste	Kambrija
Unitārā pašvaldība	Vestmorlenda un Fērnesa
Platība
• Kopējā	45,13 km2
Augstums	10 m
Iedzīvotāji (2021)
• kopā	55 489
• blīvums	1 229,5/km²
Pasta kods	LA13, LA14
Mājaslapa	barrowtowncouncil.gov.uk
Berova Fērnesā Vikikrātuvē

Vēsture

Arheoloģiskie izrakumi liecina ka mūsdienu pilsētas vietā no 9. gadsimta sākuma pastāvējusi skandināvu apmetne. Pastardienas grāmatā 1086. gadā minēti trīs ciemi, kas mūsdienās ir Berovas pilsētas daļas Hokota, Rūsa un Volni. 1123. gadā dibināta Fērnesas abatija, kas līdz pat likvidēšanai 1537. gadā pārvaldīja vietējo ekonomiku. Līdz 19. gadsimtam Berova bija neliels ciems Doltonas pagastā.

1950. gadā uzņēmējs Henrijs Šneiders Berovas apkārtnē uzgāja ievērojamas hematīta iegulas. Kopā ar citiem investoriem viņš uzbūvēja Fērnesas dzelzceļu, pa kuru transportēja rūdu no raktuvēm uz dziļūdens ostu pie Pīla salas. 1863. un 1881. gadā šaurumā starp Berovu un Volni salu izbūvēja pastāvīgu ostu. 1870. gados Berovā uzbūvēja metalurģiskās ražotnes un 1876. gadā Berovas tēraudlietuve bija lielākā pasaulē. Iedzīvotāju skaits strauji pieauga no 700 cilvēkiem 1851. gadā līdz 47 tūkstošiem 1881. gadā. Lielākā daļa ieceļotāju nāca no citiem Lankašīras apvidiem, kā arī ieceļotāji no Īrijas un Skotijas. 1867. gadā Berovai piešķīra municipālā boro statusu, bet 1889. gadā – grāfistes boro statusu.

Kopš gadsimta vidus Berovā attīstījās arī kuģubūve. Pirmais kuģis Jane Roper tika uzbūvēts jau 1852. gadā, bet pirmais tvaikonis Duke of Devonshire – 1873. gadā. 1890. gados kuģubūve kļuva par pilsētas dominējošo nozari. Kuģubūvētavas darbiniekiem Volni salā 20. gadsimta sākumā tika uzbūvēta Vikerstaunas priekšpilsēta.

No 1890. gadiem Berovas kuģubūvētavā sāka būvēt karakuģus kā Karaliskajai kara flotei, tā arī eksportam. Šeit 1901. gadā uzbūvēja pirmo britu zemūdeni Holland 1 un jau 1914. gadā britiem bija attīstītākā zemūdens flote pasaulē, 94% no kuras bija uzbūvēta Berovā. Berovā būvēja arī dirižabļus un dirižabļu angārus. Pirmā pasaules kara laikā ražošana ievērojami pieauga un pilsētas iedzīvotāju skaits sasniedza 82 tūkstošus.

Otrā pasaules kara laikā pilsētu bombardēja vācu aviācija. Bojā gāja 83 pilsētas iedzīvotāji un tika bojātas 11 000 ēkas. Savu otro maksimumu pilsētas iedzīvotāju skaits sasniedza 1951. gadā, kad šeit dzīvoja 78 tūkstoši iedzīvotāju, pēc kā sākās kalnrūpniecības un metalurģijas lejupslīde. 1963. gadā tika slēgta tēraudlietuve, pēc kā kuģubūvētava palika par galveno darba devēju pilsētā. No 1960. gadiem tā specializējās galvenokārt uz zemūdenēm un šeit tika uzbūvēta arī pirmā britu atomzemūdene Dreadnought. Pēc aukstā kara beigām pieprasījums pēc karakuģiem samazinājās un turpinājās Berovas saimniecības lejupslīde; 1995. gadā bezdarbnieku īpatsvars pilsētā bija 10%. Kopš 2006. gada pilsētas piekrastē sāka attīstīties vēja ģeneratoru būvniecība un mūsdienās šeit ir vienas no pasaulē lielākajām vēja ģeneratoru fermām; to kopējā jauda ir 607 MW.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Berova Fērnesā.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)