Bandikutveidīgie
Bandikutveidīgie (Peramelemorphia) ir viena no Austrālijas somaiņu (Australidelphia) kārtām, kas apvieno divas mūsdienās dzīvojošas dzimtas (bandikutus un trušbandikutus) un divas izmirušas dzimtas. Bandikutveidīgie somaiņi ir visēdāji, un tie mājo Austrālijā, Jaungvinejā, Tasmanijā un citās tuvākajās saliņās.[1]
| Bandikutveidīgie Peramelemorphia (Ameghino, 1889) | |
|---|---|
 Tasmanijas bandikuts (Perameles gunnii) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Infraklase | Somaiņi (Marsupialia) |
| Virskārta | Austrālijas somaiņi (Australidelphia) |
| Kārta | Bandikutveidīgie (Peramelemorphia) |
| Iedalījums | |
| |
 Bandikutveidīgie Vikikrātuvē | |
Izskats
labot šo sadaļu
Bandikutveidīgajiem somaiņiem ir kompakti, apaļīgi ķermeņi ar arkveidā izliektu muguru, atgādinot grauzējus.[1] To purniņi ir gari, smalki un smaili, ausis stāvas, pamanāmas arī sugām, kurām ausis ir salīdzinoši īsākas, priekškājas īsas un smalkas, pakaļkājas izteikti garākas, arī aste ir tieva un smalka.
Mazākie bandikutveidīgie sver apmēram 100 gramus, bet lielākie gandrīz 5 kg,[1][2] bet lielākā daļa sver apmēram kilogramu un ir pusauga kaķēna lielumā. Mazākie bandikutveidīgie ir svītrainie bandikuti (Microperoryctes), kuru mazāko īpatņu ķermeņa garums, asti neieskaitot, ir 75 mm, bet lielākie ir Jaungvinejas gardeguna bandikuti (Peroryctes), kuru ķermeņa garums var sasniegt apmēram 56 cm, bet svars vairāk kā 4,7 kg.[3]
Lielākā daļa bandikutveidīgo sugu ir brūns vai sarkanbrūns mīksts kažociņš, vairākām sugām raksturīgas šķērssvītras.[1]
Līdzības ar citiem somaiņiem
labot šo sadaļuIlgstoši zinātnieki nav spējuši atrisināt bandikutveidīgo somaiņu vietu kopējā somaiņu evolūcijas gaitā. Morfoloģiski šai grupai raksturīgas divas īpašības, kas sasaucas ar citām somaiņu grupām, bet, kas savstarpēji ir pretrunīgas.[4] Visiem bandikutveidīgajiem ir trīs pāri apakšējo priekšzobu. Šī īpašība liecina, ka bandikutveidīgie ir radniecīgi plēsīgajiem somaiņiem, un attīstības gaitā atdalījušies no kopīga priekšteča.
Pakaļkāju pēdām otrais un trešais pirksts ir saaudzis kopā, šī īpašība savukārt ir raksturīga zālēdājiem diprotodontiem (ķenguriem, vombatiem un posumiem).[5] Zinātnieki uzskata, ka šī īpašība ir iegūta neatkarīgi no diprotodontiem, dzīvojot salīdzinoši līdzīgu dzīves veidu.[6]
Kopīgās īpašības
labot šo sadaļuLielākajai daļai sugu priekšķepas ar to garajiem un spēcīgajiem nagiem ir piemērotas zemes rakšanai. Pakaļkājas labi attīstītas. Bandikutveidīgie dzīvnieki, līdzīgi kā ķenguri, pārvietojas ar lēcieniem. Šīs grupas somaiņi ir naktīs aktīvi dzīvnieki, tiem ir labi attīstīta oža un redze, kas piemērota redzēšanai tumsā.[1] Bandikutveidīgie ir visēdāji, kas galvenokārt pārtiek no kukaiņiem, bet barojas arī ar augiem.
Sistemātika
labot šo sadaļu- Bandikutu kārta (Peramelemorphia)
- Bandikutu dzimta (Peramelidae)
- †Cūkkājbandikutu dzimta (Chaeropodidae)
- Trušbandikutu dzimta (Thylacomyidae)
- †Yaralidae
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 «ADW: Peramelemorphia». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2015. gada 12. decembrī.
- ↑ Aplin, K.P., Helgen, K.M., Lunde, D.P., 2010. A review of Peroryctes broadbenti, the giant bandicoot of Papua New Guinea. . American Museum novitates 3696, 1-41.
- ↑ Ronald M. Nowak, 2005, Walker's Marsupials of the World Arhivēts 2016. gada 22. jūlijā, Wayback Machine vietnē.
- ↑ Gordon, G., Hulbert, A.J., 1989. Peramelidae, In: Walton, D.W. (Ed.), Fauna of Australia. . Australian Government Publishing Service, Canberra, pp. 603–624.
- ↑ Strahan, R. 1995. Mammals of Australia. Washington, D.C.: Smithsonian Institution Press.
- ↑ Meredith, Robert W.; Westerman, Michael; Springer, Mark S. (2008). "A timescale and phylogeny for "Bandicoots" (Peramelemorphia: Marsupialia) based on the sequences for five nuclear genes". Molecular Phylogenetics and Evolution 47 (1): 1–20. doi:10.1016/j.ympev.2008.01.002. PMID 18328736