Bālā mušmire
Bālā mušmire (Amanita citrina, agrāk arī Amanita mappa) ir Latvijā bieža vidēji liela mušmiru ģints neēdama sēne.
| Bālā mušmire Amanita citrina | |
|---|---|
 Bālā mušmire (Amanita citrina) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Sēnes (Fungi) |
| Nodalījums | Bazīdijsēnes (Basidiomycota) |
| Klase | Himēnijsēnes (Homobasidiomycetes) |
| Kārta | Atmateņu rinda (Agaricales) |
| Dzimta | Mušmiru dzimta (Amanitaceae) |
| Ģints | Mušmires (Amanita) |
| Suga | Bālā mušmire (A. citrina) |
 Bālā mušmire Vikikrātuvē | |
Taksonomija
labot šo sadaļu
Sēnes latīnisko nosaukumu kā Agaricus citrinus pirmais devis J. K. Šēfers 1774. gadā, mūsdienu nosaukumu devis K. H. Pēšons 1797. gadā savā Tentamen dispositionis methodicae Fungorum.[1]
Ziemeļamerikā, kā parasti, daudzi uzskata, ka vietējās bālās mušmires ir atsevišķa suga no tās Eiropas analoga un, iespējams, Ziemeļamerikā tā patiesībā ir vismaz triju dažādu grūti atšķiramu sugu apvienojums.[2]
Varietātes
labot šo sadaļuSugai pēc Taksonomijas pārlūka datiem ir atzītas četras varietātes (Amanita citrina var. alba, citrina, grisea un intermedia).[3] No viņām alba ir ar baltu cepurīti, citrina — dzeltenīgu līdz zaļganai un grisea ar pelēcīgu. Intermedia ir vidēja starp pēdējām divām. Alba atšķiras tikai ar pigmenta trūkumu un var augt kopā ar citām varietātēm.[4]
Apraksts
labot šo sadaļu- Cepurīte: sākumā gandrīz lodveida līdz pusapaļai, vēlāk gandrīz plakana, pelēcīgi dzeltenīga, retāk vāji zaļgana vai balta, ar lielām neregulārām baltām, smilškrāsas vai brūngani pelēcīgām plēksnēm,[5][6] kuras reizēm var būt lietus noskalotas. Maliņa gluda. Virsmiziņa nedaudz lipīga, novelkama. Viegli atdalās no kātiņa.[7] Platums 4—8 (12) cm.
- Lapiņas: baltas, uz vecumu dzeltenīgas, mīkstas, brīvas, ciešas, ar skropstainu šķautni. Platums 6—12 mm.
- Kātiņš: gluds, pie cepurītes viegli rievots, cilindrisks, cepurītes krāsā, ar iedzeltenu nokarenu gredzenu, gandrīz apaļu bumbuļveida paresninājumu pie kātiņa pamatnes, kas ietverts biezā kātiņam pieaugušā makstī ar asi nošķeltu, brīvu maksts augšējo malu. Vecumā ar dobumu. Garums 7—15 cm, resnums 1—2 cm.
- Mīkstums: mīksts, balts, zem virsmiziņas dzeltenīgs, ar vieglu kartupeļu smaržu un nepatīkamu garšu.
- Sporas: ieapaļas, gludas, bezkrāsainas, amiloīdas, birumraksts balts. Izmēri 8—10,5/7—9 µm.[8][9][10][11] Grisea varietātei sporas apaļākas, 8—11/7,5—10,5 µm.[7]
- Bazīdijas: četrsporu, vālesveida, plānsienu, caurspīdīgas, 25—40/5—9 µm.
Augšanas apstākļi
labot šo sadaļuMikorizas sēne, aug kopā ar dažādiem lapu kokiem un skujkokiem, biežāk skābās un smilšainās augsnēs. Dažādi mikoloģiskie avoti ir pretrunā par biežākajām mikorizas koku sugām. Latvijas avoti parasti norāda priežu mežus, pa vienai un grupās, augšanas periods no jūlija līdz novembrim.[9] Centrāleiropā biežāk min egles, dižskābaržus, retāk ozolus un priedes, daudz retāk liepas un apses,[4][7] Ziemeļamerikā ozolus un citus kokus. Sastopama galvenokārt Eirāzijā un Ziemeļamerikā, novērota arī citos kontinentos.[12]
Barības vērtība
labot šo sadaļuAgrāk bālā mušmire tika uzskatīta par stipri indīgu (latviešu valodā uz tā vēsturiski uzslāņojies arī fakts, ka krievu valodā par bālo mušmiri sauc ļoti indīgo zaļo mušmiri).[13] 21. gadsimta sēņu noteicēji viņu vērtē kā vāji indīgu vai neēdamu.[9][8]
Sēne niecīgā daudzumā satur vienu no zaļās mušmires indīgajām vielām — alfa-amanitīnu,[14] un citu toksīnu — krupju indi bufotenīnu.[15] Alfa-amanitīna daudzums tajā nav pietiekams, lai parādītos saindēšanās simptomi, ja vien nav apēsts īpaši liels daudzums sēņu. Bufotenīns ir kaitīgs ar asinsvadu slimībām vai cukurslimību sirgstošajiem,[11] taču ir neizturīgs pret vārīšanu.[7] Tā kā bālās mušmires ir arī vizuāli grūti atšķiramas no nāvīgi indīgajām mušmirēm un sēnei ir nepatīkama smarža un garša, sēņotāju literatūra iesaka to uzturā nelietot.[16]
Līdzīgās sugas
labot šo sadaļuLīdzīgas šai sugai pēc formas un krāsojuma ir abas visindīgākās mušmiru sugas — zaļā mušmire, kurai ir olīvzaļa cepurīte un patīkama medus smarža, un baltā mušmire ar zīdaini spīdīgu koši baltu cepurīti bez plēksnēm un zvīņainu baltu kātiņu.[9] Vāji indīgā violetbrūnā mušmire arī ir līdzīga, bet ar ievērojami tumšāku cepurīti.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Mycobank taksonomiskais apraksts
- ↑ Kuo, M. (2013, March). Amanita citrina f. lavendula. MushroomExpert.Com
- ↑ taxonomy. «Taxonomy browser (Amanita citrina)». www.ncbi.nlm.nih.gov. Skatīts: 2022-08-09.
- ↑ 4,0 4,1 Die Großpilze Baden-Württembergs, Band 4, Herausgegeben von German J. Krieglsteiner. 4.sējums, 32. lpp
- ↑ «Грибы СССР», Мысль, Москва, 1980., 188. lpp.
- ↑ Š.Evansa, Dž.Kibijs, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 2004., 123. lpp. ISBN 9984-37-648-6.
- ↑ 7,0 7,1 7,2 7,3 «Gelber Knollenblaetterpilz, Zitronengelber Knollenblaetterpilz, Gelber Knolli - AMANITA CITRINA (GELBE FORM) + AMANITA CITRINA VAR. ALBA (WEISSE FORM)». www.123pilze.de. Skatīts: 2022-08-09.
- ↑ 8,0 8,1 I.Dāniele, D.Meiere "Lielā Latvijas sēņu grāmata", Karšu izdevniecība Jāņa sēta, Rīgā, 2020, 215. lpp.
- ↑ 9,0 9,1 9,2 9,3 Sugu enciklopēdija: Bālā mušmire
- ↑ «Amanita citrina, мухомор поганковидный (лимонный)». toadstool.ru (ru-RU). Skatīts: 2022-08-09.
- ↑ 11,0 11,1 V.Lūkins, “Mušmires un atmatenes”, Avots, Rīga, 1981., 40. lpp.
- ↑ GBIF atradņu karte un foto
- ↑ A.Balodis, “Rokasgrāmata sēņotājiem”, Liesma, 1974., 93. lpp.
- ↑ Fungi.lv: Bālā mušmire
- ↑ Miller Jr., Orson K.; Miller, Hope H. (2006). North American Mushrooms: A Field Guide to Edible and Inedible Fungi. Guilford, CN: FalconGuide. p. 36. ISBN 978-0-7627-3109-1
- ↑ Phillips, Roger (2010). Mushrooms and Other Fungi of North America. Buffalo, NY: Firefly Books. p. 27. ISBN 978-1-55407-651-2.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Bālā mušmire.