Augstais purvs jeb sūnu purvs jeb oligotrofais purvs ir viens no purvu veidiem. Tie veidojas no zemajiem vai pārejas purviem, kad tie pieaugot augstumā sasniedz apkārtējās virsas līmeni, un gruntsūdens pieplūde tiek pārtraukta — purvi saņem tikai atmosfēras nokrišņus. Augstajiem purviem raksturīgs pacēlums vidusdaļā.

Purva sfagnu veģetācija, Šumava

Latvijas mitrajā klimatā sfagni, kas ir galvenie šo purvu augi, strauji aug un purva virsa paceļas pār apkārtni. Tie uzsūc mitrumu 20 - 25 reizes vairāk par savu svaru, tāpēc sausi sfagni spēj līdzīgi sūklim uzsūkt ūdeni no dziļākiem purva slāņiem. No sūnu purva virsas ūdens iztvaiko piecas reizes vairāk nekā no ezera ar tādu pašu virsas laukumu. Sausās vasarās purva virskārta stipri izžūst, tāpēc dažiem sūnu purva augiem lapas ir sīkas, brūklenēm un dzērvenēm - mūžzaļas, parasti ar nedaudz uz apakšu ieritinātu apmali. Lapu apakšpuse, kur atrodas atvārsnītes, ir pārklāta ar vaska kārtiņu. Tas viss samazina iztvaikošanu, un augi spēj paciest lielu sausumu. Bez kroplajiem bērziņiem un priedītēm sūnu purvos aug vaivariņi, zilenes, virši, lācenes, melnā vistene, rasenes. Augsto purvu malās, kurās nonāk vairāk minerālvielu, aug spēcīgāki koki - priedes, bērzi, egles, melnalkšņi, apses. Sastopami arī vairāki pēcleduslaikmeta augi - pundurbērzs, Lapzemes kārkls, lācenes, bezdelīgactiņa, dzeltenā akmeņlauzīte. Augsto purvu kūdru izmanto kurināšanai (satur maz minerālvielu) un pakaišiem (labi uzsūc mitrumu). Augstie purvi aizņem apmēram 42% no Latvijas purvu kopplatības. Lieli augsto purvu masīvi ir Rīgavas līdzenumā, Kurzemes piekrastē, Tālavas un Austrumlatvijas zemienē, kurā atrodas arī lielākais purvs Latvijā - Teiču purvs. Tajā ir saudzējami augsto purvu dabas kompleksi, putnu fauna un flora, tāpēc purvs kopš 1982. gada ir rezervāts.