Arnolds (Zemgales bīskaps)

Zemgales bīskaps Arnolds bija Cisterciešu ordeņa mūks, kas līdz 1247. gadam pildīja Zemgales bīskapa pienākumus pēc tam, kad iepriekšējais bīskaps Alnas Balduīns pret savu gribu 1236. gadā bija spiests atteikties no šī amata. Zināms, ka pamatā viņš uzturējās Daugavgrīvas klosterī vai Rīgā, jo viņam ierādīto Zemgales diacēzes teritoriju pārvaldīja katoļu baznīcai nepakļautie zemgaļu un žemaišu karavadoņi. 1247. gadā bīskaps Arnolds lūdza pāvestam atbrīvot viņu no šī amata slimības un citu iemeslu dēļ.

Romas pāvests Inocents IV 1247. gada 5.decembrī pavēlēja Livonijas un Prūsijas arhibīskapam Albertam Zuerbēram par Zemgales bīskapu iecelt Maincas arhibīskapa Zigfrīda III brāļa dēlu, franciskāņu ordeņa mūku Indriķi Licelburgu. 1256. gadā bijušais Zemgales bīskaps Arnolds pildīja bīskapa pienākumus Valonijā (tagad Beļģijas daļa).

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Alnas Balduīns
Zemgales bīskaps
pirms 12461247
Pēctecis:
Licelburgas Indriķis