Angļu-ēģiptiešu Sudāna (angļu: Anglo-Egyptian Sudan; arābu: السودان الإنجليزي المصري, as-Sūdān al-Inglīzī al-Maṣrī) bija Ēģiptes un Apvienotās karalistes kondomīnija no 1899. līdz 1956. gadam lielākoties mūsdienu Sudānas un Dienvidsudānas teritorijā.[1] Kaut arī formāli Sudāna skaitījās kopēja domīnija, noteicošā vara tā laika Sudānā bija britu varas iestādēm.
1805. gadā Ēģiptē pie varas nāca Muhameds Alī pašā. Kaut arī formāli Ēgipte skaitījās Osmaņu impērijas vasalis, kopš tā laika tā faktiski kļuva par neatkarīgu valsti, kurā pamazām nostiprinājās ārvalstu, sevišķi Lielbritānijas, ietekme. Muhameda Alī un Ismaīla pašā valdīšanas laikā Sudāna tika iekļauta Ēģiptes teritorijā, tālāku Ēģiptes teritorijas paplašināšanu apturēja Ismaīla pašā sakāve Ēģiptes - Etiopijas karā no 1874. līdz 1876. gadam. 1881. gadā sākās Urabi sacelšanās Ēģiptē un Mahdi sacelšanās Sudānā. Urabi sacelšanās tika apspiesta 1881. gadā (vēl vairāk Ēģiptē nostiprinoties britiem), Mahdi sacelšanos britu spēkiem Herberta Kičenera vadībā izdevās sakaut tikai 1899. gadā. Pēc mahdistu sakāves briti piespieda Ēģiptes hedīvu atdalīt Sudānu no Ēģiptes un nodibināt kopīgu domīniju. 1922. gadā briti formāli atzina Ēģiptes neatkarību, neiekļaujot tajā Sudānas teritoriju. Izceļoties 1952. gada Ēģiptes revolūcijai, kurā tika gāzta Muhameda Ali dinastija un pie varas nāca Brīvo virsnieku kustība Muhameda Nagība un Gamāla Abdela Nāsera vadībā, jaunā Ēgiptes valdība pieprasīja pārtraukt kondomīnijas darbību. 1954. gada oktobrī Ēģipte un Lielbritānija parakstīja līgumu par Sudānas neatkarības iestāšanos 1956. gada 1. janvārī.
.svg){kind=small}
.svg)
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Angļu-ēģiptiešu Sudāna.
