Amālija Cekuliņa

Amālija Cekuliņa (dzimusi 1902. gada 24. septembrī, mirusi 1981. gada 24. decembrī) bija padomju zinātniece, lauksaimniecības zinātņu doktore, Latvijas PSR ZA korespondentlocekle. No 1950. līdz 1954. gadam Latvijas Lauksaimniecības Akadēmijas rektore.

Amālija Cekuliņa Personīgā informācija Dzimusi 1902. gada 24. septembrī Omskas apgabals, Krievijas impērija (tagad Krievija) Mirusi 1981. gada 24. decembrī (79 gadi) Latvijas PSR, PSRS (tagad Latvija) Pilsonība Krievija PSRS Tautība latviete

Zinātniskā darbība Zinātne lauksaimniecības elektrifikācija Zinātniskais grāds lauksaimniecības zinātņu doktore Akadēmiskais amats profesore Alma mater M. Lomonosova vārdā nosauktais Maskavas Mehānikas un elektrotehnikas institūts

Biogrāfija

Amālija Cekuliņa dzimusi 1902. gada 24. septembrī Sibīrijā, Omskas guberņas Tjukaļinas apriņķa Pesčanas rajona latviešu ciemā Stankeviči, uz kurieni 1899. gadā labākas dzīves meklējumos bija pārcēlušies viņas vecāki. No 1910. līdz 1914. gadam viņa mācījās vietējā lauku skolā. Līdz 1921. gadam viņa dzīvoja pie vecākiem un palīdzēja tēvam saimniecības darbos.

1921. gada pavasarī iestājās Latviešu pedagoģiskā institūta sagatavošanas nodaļā Smoļenskā. Šis institūts 1923. gadā tika pārcelts uz Maskavu. Nonākusi Maskavā Cekuliņa tā pašā gada rudenī iestājās M. Lomonosova vārdā nosauktajā Maskavas Mehānikas institūta Industrializācijas fakultātē. 1929. gada decembrī viņa sekmīgi aizstāvēja diplomdarbu "Sovhozs-ciems Ziemeļkaukāzā" un ieguva inženiera mehāniķa kvalifikāciju. Pēc institūta beigšanas tas viņu paturēja darbā lauksaimniecības elektrifikācijas katedrā par zinātnisko līdzstrādnieci. 1930. gadā institūtu reorganizēja un Cekuliņa piecus mēnešus strādāja PSRS Zemkopības tautas komisariāta Elektrifikācijas birojā. Pēc tam viņa iestājās Maskavas Lauksaimniecības un elektrifikācijas institūta aspirantūrā. Tā paša gada beigās viņa tika pārcelta uz Vissavienības Lauksaimniecības elektrifikācijas zinātniski pētnieciskā institūta (ВНИИЭСХ) aspirantūru un vienlaicīgi sāka strādāt šajā institūtā par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieci, bet no 1933. gada par zinātnisko līdzstrādnieci. 1937. gadā viņa aizstāvēja disertāciju un ieguva lauksaimniecības zinātņu kandidāta kvalifikāciju. No 1937. gada augusta līdz 1945. gada augustam Cekuliņa strādāja par Vissavienības Lauksaimniecības mehanizācijas un elektrifikācijas zinātniski pētnieciskā institūtā (ВНИИМЭСХ) par vecāko zinātnisko līdzstrādnieci un laboratorijas vadītāja vietnieci.

1945. gadā Cekuliņu norīkoja darbā uz Rīgu par Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (LLA) Lauksaimniecības elektrifikācijas katedras docenti. Šajā mācību iestādē viņa nostrādāja visu savu atlikušo mūža daļu. No 1945. gada 1. septembra līdz 1949. gada 31. augustam viņa bija Lauksaimniecības elektrifikācijas katedras docente, no 1949. gada 1. septembra līdz 1951. gada 31. augustam — Enerģētikas un siltumtehnikas katedras docente, bet no 1951. gada 1. septembra līdz 1976. gada 30. septembrim — elektrotehnikas katedras profesore.

Paralēli pedagoģiskam darbam viņa izpildīja arī vairākus administratīvos pienākumus: no 1946. 1. novembra līdz 1947. gada 31. augustam bija mācību daļas prorektora vietniece, no 1947. gada 1. septembra līdz 1949. gada 31. augustam bija Lauksaimniecības elektrifikācijas katedras vadītāja, no 1950. gada 15. septembra līdz 1954. gada 17. novembrim — LLA rektore, no 1951. gada 1. septembra līdz 1973. gada 31. augustam — Elektrotehnikas katedras vadītāja.

1959. gada 27. novembrī Cekuliņa aizstāvēja disertāciju un ieguva lauksaimniecības zinātņu doktores grādu.

Arī būdama pensijā, no 1976. gada 1. oktobra līdz mūža galam Cekuliņa pildīja konsultantes pienākumus Elektrotehnikas katedrā. Viņa nomira 1981. gada 24. decembrī un ir apglabāta Rīgā, Raiņa kapos.

Apbalvojumi

• Ļeņina ordenis (1971)
• Darba Sarkanā karoga ordenis (1953)
• Darba Sarkanā karoga ordenis (1961)
• Goda nosaukums "Latvijas PSR Nopelniem bagātais zinātnes un tehnikas darbinieks" (1967)