Alifera

Alifera (sengrieķu: Άλίφειρα) bija nocietināta sengrieķu pilsēta, kas atradās senās Arkādijas dienvidrietumu daļā, kalnainā apgabalā Peloponēsas centrālajā daļā, uz robežas ar Trifiliju. Piederēja kinuriešiem (pelazgiem), Arkādijas apgabala, teritorijā. Pilsēta bija izvietota ap 40 stadijus uz dienvidiem no Alfejas upes, uz dienvidrietumiem no mūsdienu ciema, Alifiras.

Alifera
Άλίφειρα
Atēnas tempļa paliekas Aliferā.
Alifera
Atrašanās vieta	Elīda, Grieķija
Koordinātas	37°31′44″N 21°52′01″E
Veids	pilsēta
Vēsture
Kultūras	grieķu, romiešu
Piezīmes
Stāvoklis	drupas
Publiska piekļuve	piekļuve brīva

Vēsture

Aizvēsturiskas apmetnes šajā apgabalā nav konstatētas. Paši senākie atradumi ir attiecināmi uz ģeometrisko periodu. Arheoloģiskie dati liecina, ka pilsēta pastāvēja no vēlā arhaiskā perioda (6—5. gadsimts pr.Kr.) līdz romiešu laikam, savu uzplaukumu sasniedzot klasiskajā un hellēniskajā periodā. Pilsētas drupas atrodas šaura un stāva paugura virsotnē, kas ir zināms kā Nerobicas cietoksnis (grieķu: Κάστρο της Νεροβίτσας). Homērs par šo pilsētu neko nav minējis. Saskaņā ar mītu, kuru atstāsta Pausānijs, pilsētu ir dibinājis Likaona dēls, nosaucot to savā vārdā. Aliferas iedzīvotāji pēc Leiktru kaujas 371. gadā pr.Kr. piedalījās Megalopoles dibināšanā, tādēļ pilsētas iedzīvotāju skaits būtiski samazinājās. 3. gadsimtā pr.Kr. pilsēta piedzīvoja uzplaukumu, par ko liecina krāšņās kapenes. Līdz 244. gadam pr.Kr. pilsēta piederēja Megalopolei, bet pēc tam Lidiads, Megalopoles tirāns, nodeva pilsētu elīdiešiem, tāpēc tā iegāja Etolijas līgā. Sabiedroto kara laikā pret Etolijas līgu, 219—218. gada pr.Kr. ziemā pilsētu iekaroja Filips V. Megalopoliešiem Alifera tika atdota 199. gadā pr.Kr. No 191. gada pr.Kr. pilsēta tika iekļauta Ahajas līgā un pārstāja kalt naudu. Romiešu periodā tika iekļauta Ahajas provincē.

Agrīnās kristietības un Bizantijas laikā Aliferas apgabals tika pamests, un no jauna apdzīvots 17. gadsimtā, osmaņu valdīšanas laikā. Līdz 1932. gadam šeit atradās divas baznīcas. Svētās Helēnas baznīca tika uzcelta Atēnas tempļa vietā, bet šajā gadā tika nojaukta, lai atraktu seno templi. Krustveidīgā Svētā Nikolaja baznīca atradās ziemeļu nogāzē. Aliferas pilsētas mūrus 1808. gadā pirmo reizi kartē iezīmēja angļu topogrāfs Viljams Martins Liks. Bet sienas uz seno Aliferu attiecināja Džons Entonijs Kramers, Ludvigs Ross un Ludvigs Kurtiuss,

Nocietinājumus, galvenos pilsētas tempļus, veltītus Asklēpijam un Atēnai, kā arī kapu pieminekļus un uzrakstus atraka un izpētīja Anastasioss Orlandoss 1932—1933. gados.

Apraksts

Aliferas nocietinātās akropoles austrumu daļā atradās Atēnas templis. Pēc vietējā mīta Atēna ir dzimusi un augusi Aliferā. Tāpēc aliferieši uzstādīja altāri Zevam Leheātam (Dzemdējošajam), jo šeit dzemdēja Atēnu, bet Tritonas upi sauca par Tritonīdu (sengrieķu: Τριτωνίς) saskaņā ar mītu, ka dieviete dzima pie Tritonas upes, kas pēc citām versijām atradās Beotijā vai Lībijā. Ap 550. gadu pr.Kr. tika uzcelts vienkāršs templis ar koka ksoānu. 490. gadā pr.Kr. tika uzcelts liels templis ar kolonādi. Ieeja atradās ziemeļu pusē. Templī augsti tika vērtēta liela no vara darināta Atēnas statuja, kuras autori ir Hipatodors un Sostrats. Pausānijs rakstīja, ka šis "darbs pēc izmēriem un apstrādes kvalitātes ir ievērības cienīgs to redzēt". Aliferieši rīkoja svinīgus vispārējus svētkus par godu vienam no dieviem. Šo svinību laikā viņi upurēja Miagram (Mušķērājam), un pielūdza viņu kā varoni. Un šīs ceremonijas laikā mušas viņus lika mierā.

Uz rietumiem no Atēnas tempļa turpinājās akropole, un tālāk uz leju pa paugura nogāzi atradās pilsēta. Pilsētas rietumu daļā atradās vienkāršs Asklēpija templis ar antām un divām joniskā ordera kolonnām starp pilastriem, kas tika uzcelts 4. gadsimtā pr.Kr. Tempļa iekšpusē tika atrasts kulta statujas akmens paaugstinājums. Statuja, domājams, tika darināta no ziloņkaula uz koka karkasa. Deviņus metrus uz rietumiem no tempļa atradās liels taisnstūra altāris. Templi un altāri ieskāva peribols. Dienvidos no tempļa atradās kvadrātveida ēka ar iekšēju peristilu, iespējams, viesu nams vai priesteru dzīvojamās telpas.