Ahaltekes zirgs

Ahaltekes zirgs jeb ahaltekinietis ir viena no karstasiņu zirgu šķirnēm. Tas ir tuksneša zirgs, bet ļoti labi spēj aklimatizēties arī citās klimatiskajās zonās. Ahaltekinietis, iespējams, ir visvecākā zirgu šķirne pasaulē, un to veidojušas senās tautas, kas apdzīvoja mūsdienu Turkmenistānas teritoriju. Nosaukums radies no Ahaltekes oāzes Turkmenistānā. Ir uzskats, ka Ahaltekes zirgi ir bijuši jau pirms 5000 gadu. Visu šo tūkstošu gadu laikā tie turēti kā tīrasiņu zirgi un nav bijuši jaukti ar citām zirgu šķirnēm. Ahaltekes zirgs ir ietekmējis daudzas mūsdienu zirgu šķirnes, kā arī ietekmējis arābu zirga izveidi. Ir viedoklis, ka Baierlija turku zirgs, kas bija viens no ciltstēviem tīrasiņu zirga šķirnes izveidē, ir bijis ahaltekinietis.

Ahaltekes zirgs
Izcelsme	Tuvie Austrumi, Irāna
Īpašības
Svars	320 - 430 kg
Augstums skaustā	Vidēji 160 cm
Krāsa	bērs, ruds, melns, palss, pāls, perlamutra
Mājas zirgs (Equus caballus)

Izskats

Ahaltekes ērzelis

Ahaltekes zirgam ir spēcīgi veidots, bet izteikti slaids ķermenis ar graciozām un plastiskām kustībām. Tas ir paliela auguma, vidējais augstums skaustā ir 1,60 m, svars 320—430 kg. Dzīvniekam ir īpatnēji veidots krūšu kurvis — tā telpa, kas nepieciešama labi attīstītām plaušām, galvenokārt veidojas nevis platumā, bet dziļumā. Krūšu kurvis ir veidots kā ķīlis, kas šķeļ gaisu. Ahaltekes zirgu mēdz salīdzināt ar gepardu vai kurtu. Auguma proporcijās valda slaidas, pagarinātas līnijas. Tas ir piemērots garām distancēm.

Ahaltekes zirgam ir īpatnēja galva un kakls. Smalka, šaura seja ar taisnu vai izliektu profilu, reizēm ar viegli velvētu, izceltu pieri. Ausis garas, smalkas, plati novietotas. Acis lielas un izteiksmīgas. Acu forma ir mandeļveida, un tās ir nedaudz slīpas, mēdz teikt, ka zirgam ir "aziātu acis". Kakls augstu novietots, garš, smalks un plastisks ar attīstītu pakauša daļu. Kā visiem tuksneša zirgiem ahaltekes āda ir plāna ar blīvu asins kapilāru tīklu. Krēpes un aste ir ļoti plānas un zīdainas. Krēpju astri īsi, reizēm krēpju vispār nav. Dzīvnieka temperaments ir trauksmains un dedzīgs.

Šķirnei raksturīgi losas krāsas zirgi, bet ir arī sastopami daudzās citās krāsās: bērā, melnā, rudā, palsā, pālā un perlamutra. Ahaltekes zirgi ģenētiski ir ļoti bieži papildināti ar šampanieša gēnu, kas apmatojumam piešķir zeltainu vai sudrabainu metālisku spīdumu. Pat viens mats spīd kā atlasa diegs. Saulainā laikā siltas krāsas zirgs izskatās kā izgatavots no zelta, vēsas krāsas zirgs — kā no sudraba. Ahaltekes zirgs nekad nav salns un pāts.

Raksturs

Ahaltekinietis lēcienā

Senajos laikos turkmēņu dzīve bija cieši saistīta ar daudziem un dažādiem kariem, un viņu attiecības ar zirgiem bija dzīvības un nāves jautājums. Zirgs bija karavīra draugs, kas bija gatavs sargāt savu jātnieku ar zobiem un kāju spērieniem. Ahalteke pēc būtības ir viena jātnieka zirgs, zirgs uz mūžu. Karakuma tuksneša veģetācija ir ļoti nabadzīga un izkaisīta, tādēļ zirgi netika turēti ganībās, bet jurtas tuvumā, un cilvēki devās tuksnesī savākt augus, jo zirgi tika baroti no rokas. Katram bija viens vai divi zirgi. Turkmēņi ļoti rūpējās par saviem zirgiem, lai arī barības nebija daudz, tā bija vislabākā. Zirgiem mēdza cept speciālu maizi, kuru pirms izbarošanas apsmērēja ar aitu taukiem. Ekstremālās situācijās tuksneša pārgājienos, kad bija beidzies viss ēdiens, jātnieki zirgam mutē iespieda speķi. Kopumā zirgi ir ļoti izturīgi un pieticīgi, tie patērē maz barības un ūdens. Aukstā laikā zirgi tika ievesti jurtā, vai, esot ārā tuksnesī, tos ietina aitādās. Mazie kumeliņi tika audzināti kā ģimenes locekļi, apmīļoti un lutināti.

Tā rezultātā ahaltekes zirgs ir ieguvis ļoti jūtīgu uztveri. Tas ir gudrs, lepns, un zirga uzticību un mīlestību ir jāiemanto. Reiz atdevis savu uzticību kādam cilvēkam, tas sava jātnieka dēļ ies caur "uguni un ūdeni".^{[nepieciešama atsauce]}

Ahalteke ir ļoti mīksts un ērts jājamzirgs, ar vieglu soli. Tas mēdz rūpēties par savu jātnieku. Turkmēņi saka, ka zirgam var uzticēt bērnu, kuru tas rūpīgi nesīs uz savas muguras. Rupjš spēks un vardarbība dziļi ietekmē šo zirgu šķirni, tie ir daudz jūtīgāki pret fizisku spēku kā citi zirgi. Ahalteke labi atceras savus pāri darītājus un nepaliek atbildi parādā, tas var būt ļoti nejauks un atriebīgs. Tādēļ daudzi cilvēki uzskata, ka ahaltekes zirgi, tāpat kā citi karstasiņi, ir grūti audzināmi, un prasa pārāk daudz uzmanības.

Ahaltekes zirgs sportā ir ļoti piemērots garajām jāšanas disciplīnām, jo izceļas ar savu izturību un vienmērīgo ātrumu. Lai parādītu šķirnes spējas, 1935. gadā tika veikts ahaltekes slavenākais maršruts (apmēram 3000 km) Ašhabada — Maskava 84 dienās, Karakuma tuksnesis tika šķērsots 3 dienās bez apstāšanās, bez ēšanas, bez dzeršanas un bez gulēšanas. Visi zirgi, kas uzsāka pārgājienu, to pabeidza, un par uzvarētāju kļuva ērzelis Tarlans. Ahaltekes zirgs ir iecienīts arī dresāžas sportā un konkūrā.

Vēsture

Senais Ahaltekes zirgs, bronza, 4.-1. gadsimts pirms mūsu ēras.

Slavenais ērzelis Melakušs, dzimis 1909. gadā

Saskaņā ar leģendu, ahaltekes zirgi tika slēpti no svešām acīm. Šķirni ir izveidojuši senie Karakuma tuksneša iedzīvotāji. Tuksnesis ir akmeņains, nabadzīgs, kalnu ieskauts. Ahaltekes zirgi ir līdzīgi senajiem turkmēņu zirgiem, kas šobrīd ir izmiruši. Tie tika audzināti senajā Irānā. Daudzi uzskata, ka abas šīs šķirnes ir vienas šķirnes divi paveidi. Ir daudz strīdu par to, kas bija pirmais — ahalteke vai arābu zirgs. Daļa zinātnieku uzskata, ka visas senās karstasiņu šķirnes, kā ahalteke, barbi, turkmēņu zirgi un arābu zirgi ir cēlušies no viena ciltstēva — senā orientālā zirga (trešais senā zirga tips).

Senākais ahaltekes zirga attēlojums mākslā ir datēts 9. gadsimtā pirms mūsu ēras. Ahaltekes zirgus bija iecienījuši Aleksandrs Lielais, Čingishans, Romas imperatori, un savās piezīmēs slavinājis Marko Polo.

Turkmenistānas senās ciltis zirgu izmantoja tikai jāšanai. 1881. gadā Turkmenistāna tika iekļauta cariskās Krievijas sastāvā. Starp carisko Krieviju un Turkmenistānas ciltīm norisinājās karš, kuru Turkmenistāna zaudēja. Cariskās armijas ģenerālis Kuropatkins kaujas laukā ievēroja turkmēņu zirgus un tos iemīlēja. Pēc kara viņš atvēra pirmo zirgaudzētavu un nosauca zirgus par ahalteke: teke nozīmē teke turkmēņi — cilts vārds, kas cīnījās karā, ahal ir oāzes vārds, kuras tuvumā dzīvoja teke ļaudis. 1941. gadā Krievijā tika izdota pirmā ahalteke ciltsgrāmata, kurā bija iekļauti 287 ērzeļi un 468 ķēves.

Ahaltekes zirgs ir izmantots daudzu šķirņu izveidē; Traķēnes zirgs, Donas zirgs, Budjonija zirgs, krievu jājamzirgs, Karabahas zirgs un karabairas zirgs.

Bada gados Padomju Savienībā tika izdots rīkojums — kaut zirgus un lietot pārtikā arī zirga gaļu, turkmēņi atteicās ēst savus ahaltekes zirgus. Mūsdienās Turkmenistāna pasniedz ahaltekes kā visdārgāko dāvanu cienījamiem viesiem, kā arī pārdod zirgus par lielu naudu uz citām valstīm. 1956. gadā Ņikita Hruščovs pasniedza ahaltekes ērzeli Melakuš kā dāvanu Anglijas karalienei Elizabetei II. Ērzelis bija zeltainu smilšu krāsā ar raksturīgo metālisko spīdumu. Spīdums bija tik izteikts, ka karaliene, saņēmusi dāvanu, lika zirgu nomazgāt, jo domāja, ka zirgs ir iesmērēts ar īpašām smērēm. Karaliskā staļļa strādnieki veltīja zināmu laiku, lai nomazgātu spīdumu, bet jo ilgāk zirgu mazgāja, jo spīdīgāks tas kļuva.

20. gadsimta sākumā bija mēģinājumi krustot tīrasiņu zirgus ar ahaltekiniešiem, lai radītu visātrākos garo distanču zirgus, tomēr šī programma neizdevās, jo jaunās šķirnes zirgi nebija tik izturīgi tuksneša apstākļos kā ahalteke.

Ārējās saites

• http://www.kdvorik.ru/base.php?id=230 Arhivēts 2012. gada 18. jūnijā, Wayback Machine vietnē.
• https://web.archive.org/web/20070929010921/http://www.worldofanimals.ru/stLmenu/4/st18.shtml
• https://web.archive.org/web/20090204175848/http://www.akhalteke.eu/
• https://web.archive.org/web/20090117131322/http://akhal-teke.org/