101. kilometrs bija neoficiāls nosaukums tiesību ierobežojumam, kas pastāvēja Padomju Savienībā pret atsevišķām iepriekš sodīto un no padomju viedokļa sabiedrībai nevēlamo personu kategorijām.

Ierobežojums paredzēja aizliegumu apmesties tuvāk par 100 kilometriem no divām lielākajām Padomju Savienības pilsētām — Maskavas un Ļeņingradas, padomju republiku galvaspilsētām, piemēram, Kijivas, Minskas, Rīgas u.c., kā arī "slēgtajām" pilsētām, kur atradās armijas garnizoni, stratēģiski svarīgi objekti, piemēram, Sevastopoles, Dņepropetrovskas.

Sākotnēji šis tiesību ierobežojums tika piemērots pret politisko represijās cietušo ģimenes locekļiem. Vēlāk to piemēroja arī pret nestrādājošajiem (t.s. liekēžiem), disidentiem, recidīvistiem un personām, kuras bija notiesātas par sevišķi smagiem noziedzīgajiem nodarījumiem.

Lielākoties dokumentos tika izdarīta īpaša atzīme par apmešanās ierobežojumu pēc soda izciešanas, kas neļāva iegūt pierakstu teritorijās, uz kurām attiecās šis ierobežojums.

Ierobežojuma mērķis bija izslēgt no sabiedrības padomju iekārtai nevēlamos elementus. Šī ierobežojuma rezultātā Padomju Savienībā radās apdzīvotās vietas 101 kilometra attālumā no attiecīgajām pilsētām,[1] kur apmetās dzīvot cilvēki ar šo ierobežojumu.

  • Guna Roze. 101. kilometrs — padomju kauna zona. R: Dienas Grāmata, 2015.
  1. "Diena" — 101.kilometrs. Padomju tuvā trimda (29.10.2011.)