Vikipēdija

Ūdenslīdēju kuģis

Ūdenslīdēju kuģis ir kuģis, kuru izmanto kā peldošo bāzi ūdenslīdēju darbiem.

Ūdenslīdēju kuģis Skandi Singapore atstājot Frīmantlu Austrālijā.

Vēsture labot šo sadaļu

Privāti ūdenslīdēju kuģi parādījās 1960. un 1970. gados, kad radās vajadzība pēc ūdenslīdēju darbiem zem un ap naftas ieguves platformām un citām ar tām saistītām būvēm atklātos ūdeņos Ziemeļjūrā un Meksikas līcī. Pirms tam lielākā daļa ūdenslīdēju darbu tika veikti no mobilajām naftas urbšanas platformām, cauruļu likšanas vai celtņa baržām. Ūdenslīdēju aprīkojums vairumā gadījumu bija modulārs un to uzcēla un nocēla no kuģiem kā vienotu veselumu.

Kad attīstījās pastāvīgas naftas un gāzes ieguves platformas, īpašnieki un operatori nebija ieinteresēti aizņemt vērtīgo klāja vietu ar ūdenslīdēju sistēmām, jo pēc platformu pieslēgšanas, ilgstošu ūdenslīdēju darbu prognozes bija zemas.

Tomēr aprīkojums bojājas vai tiek sabojāts un naftas laukos vai to tuvumā bija, ja ne pastāvīga, tad regulāra ūdenslīdēju darbu nepieciešamība. Risinājums bija uzstādīt ūdenslīdēju moduļus uz kuģiem. Sākotnēji bija tendence izmantot platformu apgādes vai zvejas kuģus, tomēr šāda veida kuģu turēšana noteiktā pozīcijā, īpaši, mainīgos laika apstākļos, padarīja ūdenslīdēju darbus bīstamus, problemātiskus un sezonālus. Turklāt operācijas uz jūras dibena parasti ietvēra smaga aprīkojuma pacelšanu un nolaišanu, bet lielākā daļa no pielāgotajiem kuģiem nebija pienācīgi aprīkoti šādam uzdevumam.

Šo iemeslu dēļ radās īpaši ūdenslīdēju kuģi. Bieži tos ieguva pārbūvējot metāllūžņos norakstītus kuģus, cauruļu pārvadātājus, vai arī citus pieejamus kuģus. Pamata sastāvdaļas, kas tos atšķir no citiem kuģiem ir:

  • Dinamiskās pozicionēšanas sistēma — ar datoru vadīta sistēma, kura saņem informāciju no pozicionēšanas sensoriem (Diferenciālām GPS, atbildētājiem,[1] viegli nostieptām trosēm[2] vai RadaScan[3]) un notur kuģi nemainīgā pozīcijā virs ūdenslīdēju darbu veikšanas vietas izmantojot dažādu virzienu piestūres iekārtas. Cita veida sensori dod signālus, lai tiktu izstrādāta kompensējošā iedarbība pret viļņošanos, plūdmaiņām un valdošajiem vējiem.
  • Barokamera dziļūdens niršanai — ūdenslīdēju darbiem dziļāk par 50 m izmanto hēlija un skābekļa maisījumu (helioksu), lai izvairītos no zem spiediena esoša slāpekļa narkotiskā efekta. Ilgstošiem ūdenslīdēju darbiem dziļumā izmanto barokameru, kura ir uzstādīta uz kuģa. No barokameras uz darba vietu ūdenslīdējus pārvieto ar ūdenslīdēju zvanu, kuru nolaiž caur mēness baseinu kuģa dibenā. Parasti ir arī ūdenslīdēju zvana atbalsta konstrukcija, lai palīdzētu to nolaist un pacelt cauri turbulentajiem ūdeņiem ūdens virsmas tuvumā. Uz ūdenslīdēju kuģiem bez barokameras un ar to saistītā aprīkojuma parasti ir arī vairākas citas atbalsta sistēmas starp kurām bieži ir zemūdens tālvadības aparāts (Remotely operated underwater vehicle (ROV) — angļu val.) un smagsvara kravu pacelšanas aprīkojums.

Mūsdienu ūdenslīdēju kuģi labot šo sadaļu

 
2015. gadā ūdenī nolaistais ūdenslīdēju kuģis Curtis Marshall.

Lielākā daļa no Ziemeļjūrā esošajiem ūdenslīdēju kuģiem ir būvēti 1980. gados. Daļēji iegremdējamo kuģu, piemēram, Uncle John, flote izrādījās uzturēšanā pārāk dārga un pārāk lēna, kad vajadzēja pārvietoties starp naftas laukiem, tādēļ lielākā daļa esošo kuģu ir vienkorpusa kuģi ar viena vai divu zvanu niršanas sistēmu. Kopš 1980. gadiem ūdenslīdēju kuģu konstrukcijā nav notikušas būtiskas izmaiņas. Tomēr augsto naftas cenu dēļ, sākot ar 2004. gadu, Ziemeļjūras naftas lauku izstrādes tirgus būtiski pieauga. Tas noveda pie ūdenslīdēju kuģu trūkuma un to fraktēšanas cenas pieauguma. Tā rezultātā uzņēmumi pasūtīja vairākas jaunbūves, kuras ienāca tirgū 2008. gadā.

Mūsdienās ūdenslīdēju kuģi ir projektēti un būvēti ne tikai, lai nodrošinātu ūdenslīdēju darbus, bet tie nodrošina arī zemūdens tālvadības aparātu darbu no šim nolūkam īpaši paredzēta angāra, kā arī šo aparātu nolaišanu un pacelšanu (Launch and Recovery System (LARS) — angļu val.). Bieži šie kuģi sniedz atbalstu seismiskajā izpētē un kabeļu likšanas operācijās. Ņemot vērā moderno kuģu daudzpusīgo darba raksturu, uz tiem vienlaicīgi var atrasties no 80 līdz 150 projekta izpildē iesaistītā personāla, kas ietver ūdenslīdējus, ūdenslīdēju uzraugus un superintendantus, ūdenslīdēju tehniķus, dzīvības uzturēšanas tehniķus un uzraugus, ROV pilotus, ROV superintendantus, apskates komandu (survey team — angļu val.), pasūtītāja personālu u.c. Lai viss šis personāls varētu izpildīt līgumā ar naftas un gāzes uzņēmumu paredzētos darbus, kuģis apgādāts ar profesionālu komandu pārgājienu un manevru veikšanai pēc ūdenslīdēju, ROV vai apskates komandas superintendantu rīkojumiem un instrukcijām. Tomēr atbildība par katra uz kuģa esošā cilvēka dzīvību ir kuģa kapteinim. Lai paaugstinātu kuģu lietderību, bez apdzīvojamiem atpūtas kuģiem, kuri piedāvā zemūdens niršanu, vai viesnīcām līdzīgu sadzīves apstākļu nodrošināšanas, ūdenslīdēju kuģi apgādāti ar īpašiem ūdenslīdēju gāzu maisījumu kompresoriem un atgūšanas iekārtām, gāzu uzglabāšanas un gāzu jaukšanas iekārtām, kā arī ar nolūku būvētām barokamerām, kur paaugstinātā spiedienā dzīvo ūdenslīdēji. Šos kuģus fraktē (īrē) ūdenslīdēju darbus nodrošinoši uzņēmumi vai tieši naftas un gāzes uzņēmumi, kuri pēc tam nolīgst ūdenslīdēju, ROV vai apskates pakalpojumus nodrošinošu uzņēmumu, kurš pēc tam izmantos kuģi kā platformu savu operāciju veikšanai.

Ūdenslīdēju darbi no ūdenslīdēju kuģa labot šo sadaļu

Ūdenslīdēju kuģa izmantošana dod iespēju veikt plašāku ūdenslīdēju operāciju spektru, tomēr šādas platformas izmantošana rada arī noteiktus apdraudējumus pašiem ūdenslīdējiem. Aprīkojumam un procedūrām jābūt piemērotām, lai mazinātu gan kuģa radītā apdraudējuma risku, gan vides un ūdenslīdēju veicamo uzdevumu izraisīto apdraudējumu risku.

Apdraudējumi labot šo sadaļu

  • Pozicionēšanas sistēmas radītais apdraudējums.
  • Enkurķēdes un enkurtroses.
  • Piestūres iekārtas.

Aprīkojums labot šo sadaļu

  • Rekompresijas kamera.
  • Aprīkojums ūdenslīdēja pārvietošanai caur augsta riska zonām.
  • Aprīkojums, lai ierobežotu piekļuvi zonām ar paaugstinātu risku.
  • Paaugstināta spiediena evakuācijas aprīkojums.

Procedūras labot šo sadaļu

  • Slūžu un zvanu izmantošana, lai pārvietotu ūdenslīdēju starp gaisa un ūdens vidēm.
  • Ventilējamā ūdenslīdēju aprīkojuma izmantošana ar gaisa piegādi no kuģa.[4]
  • Ventilējamā ūdenslīdēju aprīkojuma izmantošana ar gaisa piegādi no zemūdens aprīkojuma.

Piezīmes un atsauces labot šo sadaļu

  1. ↑ Jūras dibenā izvietoti hidrolokatora atbildētāji. Kuģis nosaka distanci līdz tiem un tādā veidā kontrolē vai nav novirzījies no sākotnējās pozīcijas un, kādā virzienā, par kādu lielumu, ja konstatēta novirzīšanās.
  2. ↑ Viegli nostieptas troses (Light Taut Wire — angļu val.) ir pozicionēšanas sensors, kurš sastāv no A veida rāmja, no kura virsotnes trosē uz jūras dibena nolaists atsvars. Automātiskās vinčas tur trosi pastāvīgi nospriegotu. Kuģim pārvietojoties, trose novirzās no vertikālā stāvokļa. Kuģa relatīvo atrašanās vietu attiecībā pret atsvaru jūras dibenā nosaka zinot ūdens dziļumu un troses novirzes leņķi no vertikālā stāvokļa.
  3. ↑ Tāla darbības rādiusa pozicionēšanas sensors, kurš sastāv no rotējošas mikroviļņu antenas un viena vai vairākiem mikroviļņu mērķiem. Radars izmēra precīzu distanci un virzienu uz vienu vai vairākiem mikroviļņu mērķiem un tādā veidā kontrolē vai ir notikusi kuģa novirzīšanās no sākotnējās pozīcijas un, kādā virzienā, par kādu lielumu, ja konstatēta novirzīšanās.
  4. ↑ Grinšteins M., Sakss O. Jūrniecības termini Avots, 2006. 162. — 163. lpp. ISBN 9984757641

Ārējās saites labot šo sadaļu

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ūdenslīdēju kuģi
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Ūdenslīdēju_kuģis&oldid=4005455"