Šaurlaiva

Šaurlaiva ir īpašs kanālu laivu veids, kurš būvēts, lai ietilptu šaurajās Apvienotās Karalistes slūžās. Apvienotās Karalistes kanālu sistēma nodrošināja valsts transporta tīklu rūpnieciskās revolūcijas laikā, bet, attīstoties dzelzceļam, tirdzniecībai paredzēto kravu plūsma kanālos pakāpeniski samazinājās un pēdējie regulārie liela attāluma kravu pārvadājumi praktiski pazuda 1970. gados. Tomēr atsevišķos gadījumos tirdzniecībai paredzēto kravu plūsma turpinājās. Sākot no 1970. gadiem šaurlaivas aizvien biežāk tika pārbūvētas par pastāvīgām vai brīvdienās izīrējamām dzīvesvietām. Britānijas ūdensceļu sistēmā šobrīd ir apmēram 8580 šaurlaivas, kas reģistrētas kā "pastāvīgas mājas" un pārstāv augošo alternatīvo kopienu, kura dzīvo pie daļēji pastāvīgām piestātnēm vai arī pastāvīgi pārvietojas.

Modernas šaurlaivas atpūtas kruīziem Bagsvortas baseina (Bugsworth Basin — angļu val.) Baksvortas (Buxworth — angļu val.) ciematā, Dārbišīrā, Anglijā.

Jebkurai laivai, lai ienāktu šaurajās slūžās, jābūt šaurākai par 2,13 m, tādēļ lielākās daļas šaurlaivu nominālais platums ir 2,08 m. Šaurlaivas maksimālais garums parasti ir 21,95 m, jo jebkas garāks par šo lielumu nebūs spējīgs kuģot lielākajā daļā britu kanālu tīkla, kura slūžu nominālais maksimālais garums ir 22,86 m. Dažas slūžas ir īsākas par 21,95 m, tādēļ, lai piekļūtu visam kanālu tīklam, maksimālais garums nedrīkst pārsniegt 17,37 m.

Pirmajām šaurajām laivām bija nozīmīga loma britu rūpnieciskās revolūcijas izraisītajās ekonomiskajās pārmaiņās. Tās bija koka laivas, kuras vilka zirgs, ejot pa vilkšanas taku (towpath — angļu val.). Zirgu vadīja komandas loceklis. Pakāpeniski zirgus nomainīja tvaika un vēlāk dīzeļdzinēji. Sākot ar 19. gadsimta beigām kļuva populāri apgleznot šaurlaivas, kā arī to armatūru, piederumus un ierīces ar rozēm un piļu attēliem. Šī tradīcija tiek turpināta arī 21. gadsimtā, tomēr ne visām šaurlaivām ir šāda veida dekorācijas.

Modernās šaurlaivas izmanto atvaļinājumiem, nedēļas nogalēm, tūrismam vai kā pastāvīgas vai daļēji pastāvīgas dzīvesvietas. Parasti tām ir tērauda korpusi un tērauda virsbūve. Korpusa plakanais dibens parasti ir 10 mm biezs, borti 6 vai 8 mm biezi, virsbūves sienas 6 mm un jumts 4 vai 6 mm biezs. Laivu skaits ir bijis augošs ar kanālos un upēs 2006. gadā reģistrēto laivu (ne visas no tām ir šaurlaivas) skaitu apmēram 27 000 vienību. 2019. gadā šis skaits ir pieaudzis līdz 34 367. Laivu reģistrāciju kanālos un upēs veic nevalstiskā organizācija Canal & River Trust. Lai arī neliels skaits tērauda šaurlaivu ir galīgi atbrīvojušās no vajadzības pēc aizmugures stūrēšanas klāja imitējot dažus upju kreiserus, kuriem stūrēšana tiek nodrošināta no centrālās kabīnes, vairums šaurlaivu izmanto pakaļgala stūres grozīkli. Pastāv trīs pamata pakaļgala formas: vēsturiskais pakaļgals, kreisera pakaļgals un daļēji vēsturiskais pakaļgals.

Šaurlaivas ir D kategorijas laivas, kuras ir paredzēts izmantot tikai upēs, kanālos un mazos ezeros, tomēr daži bezbailīgi laivotāji ir šķērsojuši Lamanšu šaurlaivā.

Terminoloģija

Šaurlaivas (vienā vārdā) definīcija ir dota Oksfordas angļu valodas vārdnīcā:

Tradicionālas uzbūves gara un šaura britu kanālu laiva, kuru stūrē ar stūres grozīkli; detalizētāk tāda, kuras platums nepārsniedz 2,1 m vai apmēram 21,9 m garumā.

Iepriekšējos izdevumos Oksfordas angļu valodas vārdnīca lietoja terminu "šaurā laiva".

Viena vārda terminu "šaurlaiva" ir pieņēmušas tādas iestādes kā Canal & River Trust vai skotu kanāli (Scottish Canals — angļu val.), kā arī tāds autoritatīvs žurnāls kā Waterways World. Augstāk minētās iestādes un žurnāls par šaurlaivām dēvē visas laivas, kuras būvētas pēc tirdzniecības laivu, kuras varēja ietilpt kanālu šaurajās slūžās, būves tradīcijām un to stilā.

Lai arī dažas šaurās laivas ir būvētas pēc projektiem, kuru pamatā ir upju baržas un dažas no tām atbilst striktai upju baržu definīcijai, tomēr nav pareizi šaurlaivu (vai šauru laivu) dēvēt par platlaivu (widebeam — angļu val.) vai baržu, kuras abas raksturojas ar to lielāku platumu. Britu iekšējo ūdensceļu kontekstā barža parasti ir daudz platāka kravas laiva vai moderna laiva, kuras uzbūve balstīta vēsturiskajās baržās, un noteikti platāka par 2,13 m.

Cits vēsturisks šaurlaivas nosaukums ir "garā laiva", kurš tika izmantots Midlendā un īpaši uz Sevērnas upes un ūdensceļos, kas šo upi savieno ar Birmingemu.

Termina lietošana nav līdz galam skaidra attiecībā uz:

1. laivām, kuras ir balstītas šaurlaivu projektos, bet ir pārāk platas šaurajiem kanāliem;
2. laivām, kuras ir tik pat platas kā šaurlaivas, bet ir balstītas citu tipu laivu projektos.

Šaurlaivām var tikt izmantots kuģa prefikss "NB" — šaurlaiva (Narrowboat — angļu val.).

Izmērs

Šaurlaivu pamata iezīme ir to platums, kuram jābūt mazākam par 2,13 m (7 pēdām), lai pārvietotos britu šaurajos kanālos. Dažu vecu laivu platums ir ļoti tuvs šim izmēram (dažreiz tās tika būvētas 2,17 m platas vai pat vēl nedaudz platākas) un tām var būt problemātiski izmantot atsevišķas šaurās slūžas, kuru platums laika gaitā ir samazinājies gruntij nosēžoties. Modernās laivas parasti tiek būvētas maksimāli 2,08 m platas, lai garantētu netraucētu kustību cauri visai sistēmai.

Laivu slaiduma dēļ, dažas šaurlaivas izskatās ļoti garas. Maksimālais garums ir apmēram 21,95 m (72 pēdas), kas atbilst sistēmas garāko slūžu garumam. Modernajām šaurlaivām ir tendence būt īsākām, lai varētu nokļūt jebkur savstarpēji savienotajā britu kanālu tīklā, tajā skaitā kanālos, kuri būvēti platākām, bet īsākām laivām. Īsākās slūžas galvenajā tīklā ir Solterheblas (Salterhebble — angļu val.) vidējās slūžas Kalderas un Heblas ūdensceļā (Calder and Hebble Navigation (C&H) — angļu val.), kuras ir apmēram 17,07 m (56 pēdas) garas. Tomēr C&H ir plats kanāls, tātad arī slūžas ir apmēram 4,32 m platas. Tas padara lielākās "tīklā visur ejošās" šaurlaivas nedaudz garākas (apmēram 17,68 m jeb 58 pēdas) par slūžu garās malas garumu, jo tās var "ielocīties" slūžās diagonālā veidā. Dažas izolētu ūdensceļu slūžas ir pat 12,19 m (40 pēdas) garas. Kur bija iespējams izvairīties no iešanas cauri slūžām, šaurās laivas dažreiz būvēja nedaudz lielākas. Lielās piestātnes laivas, kuras angļu valodā dēvēja par wharf boats vai biežāk 'Amptons, tika ekspluatētas Birmingemas kanāla ūdensceļa (Birmingham Canal Navigations — angļu val.) Volverhemptonas (Wolverhampton — angļu val.) līmenī un bija līdz pat 27,08 m (88 pēdas 10 collas) garas un 2,41 m (7 pēdas 10,75 collas) platas.

Iznomājamā britu kanālu flote pārsvarā sastāv no dažāda garuma šaurlaivām sākot no 9,14 m (30 pēdām) un uz augšu, lai dotu iespēju tās izīrēt un kuģot dažāda skaita un pirktspējas atpūtnieku kompānijām.

Attīstība — tradicionālās darba laivas

Zirgvilkmes šaurlaiva SIÂNMontgomerija kanālā.

Pirmajām šaurajām laivām bija nozīmīga loma britu rūpnieciskās revolūcijas izraisītajās ekonomiskajās pārmaiņās. Tās bija koka laivas, kuras vilka zirgs ejot pa vilkšanas taku. Zirgu vadīja komandas loceklis, bieži bērns. Šaurlaivas galvenokārt tika būvētas kravu pārvadājumiem, bet pastāvēja arī dažas pasta laivas, kuras pārvadāja pasažierus, bagāžu, pastu un pakas.

Pirmie kanāli, ar vēlāk par standartu kļuvuša izmēra slūžām, bija Džeimsa Brindlija (James Brindley — angļu val.) projektētie kanāli, kuru būvi 1766. gadā apstiprināja parlaments. Tie iekļāva Stefordšīras — Vusteršīras kanālu un Trentas — Mersijas kanālu. Lai arī būvniecība aizņēma daudzus gadus, slūžu izmērs kļuva par standartu daudzos kanālu izbūves projektos.

Laivinieku ģimenes sākotnēji dzīvoja krastā, bet 1830. gados, kad kanāli sāka izjust plaukstošās dzelzceļa sistēmas konkurenci, ģimenes (īpaši neatkarīgu vienas laivas īpašnieku/kapteiņu ģimenes) sāka dzīvot laivās, daļēji tāpēc, ka tās vairs nevarēja atļauties maksāt īri, daļēji, lai nodrošinātu papildus darbaspēku un laivas varētu ekspluatēt intensīvāk, ātrāk un tālāk, daļēji, lai ģimenes turētu kopā. 1858. gadā žurnāls Household Words publicēja rakstu, kurā apgalvots, ka uzņēmums Grand Junction Canal ir aizliedzis laivinieku ģimenēm dzīvot uz uzņēmuma laivām. Rakstā apgalvots, ka laivas, kura tiek ekspluatēta nepārtraukti (lidlaivas (flyboat — angļu val.)), komanda parasti sastāv no kapteiņa, diviem pieaugušiem komandas locekļiem un kuģa puikas (youth — angļu val.).

Vēsturiskas darba šaurās laivas Maklsfīldas kanālā (Macclesfield Canal — angļu val.) Češīrā, Anglijā. Priekšējā laiva, Forget Me Not, velk nepašgājēju laivu, "biedru", Lilith. Šis kļuva par izplatītu paņēmienu, kad dzinēji sāka aizvietot zirgus.

Aizmugurējā laivas daļa kļuva par "laivinieka kajīti", kura ir pazīstama no pasta atklātnēm un muzejiem, kura ir ievērojama ar atjautīgo telpas iekārtojumu, kurš aizņem maz vietas, un, kura ir pievilcīga siltās plītiņas, kūpošās tējkannas, mirdzošā misiņa, viltoto mežģīņu, apgleznoto mājsaimniecības priekšmetu un izdekorēto apdares paneļu dēļ. Šādi apraksti reti ņem vērā reālās (dažreiz lielas) ģimenes ērtības, kura strādāja neiedomājami smagi un garas stundas, guļot vienā, mazā kajītē. Tomēr daudzi krasta strādnieki veica savus pienākumus pat smagākos un neveselīgākos apstākļos nepiemērotās telpās, kurās bija šķirti no ģimenes ilgas stundas nevis kopā ar to visu dienu. Ceļojošs dzīvesveids uz laivas nebija savienojams ar skolas apmeklēšanu bērniem. Lielākā daļa laivu ļaužu bija analfabēti un krasta ļaudis tos izstūma, jo uzskatīja sevi par pārākiem.

20. gadsimta sākumā tvaika un dīzeļdzinēji aizvien straujāk aizvietoja zirgvilkmi. Kļuva iespējams pārvadāt vairāk kravas ar mazāku apkalpi velkot otru laivu bez dzinēja, kuru dēvēja par "biedru", "biedrlaivu" vai "biedra laivu" (butty, buttyboat or butty boat — angļu val.). Vairāk nevajadzēja uzturēt zirgu, bet "biedru" vilkšanas laikā tāpat bija nepieciešams stūrēt. Lai "biedra" laivinieks varētu pagarināt un saīsināt vilkšanas tauvu kā nepieciešams, tauva nebija nostiprināta priekšgalā, bet tā vietā bija nostiepta pāri "biedrlaivai" caur pastāvīgiem šķīvju blokiem uz statņiem vai noliecamiem centrālajiem mastiem līdz stiprināšanas vietai pakaļgalā, kur tika regulēts tauvas garums. Platā kanālā, piemēram, Grand Union kanālā, pāri ar tauvām varēja nostiprināt cieši kopā borts bortā un manevrēt caur darba slūžām kā vienu vienību.

Kravu pārvadājumi ar šaurlaivām izzuda sākot no 1945. gada un pēdējie regulārie liela attāluma kravu pārvadājumi praktiski pazuda 1970. gados. Tomēr atsevišķos gadījumos tirdzniecībai paredzēto kravu plūsma turpinājās vēl 1980. gados un vēlāk. No 1976. līdz 1996. gadam Grand Union kanālā tika pārvadāti divi miljoni tonnu kravu, pēdējā laikā izmantojot platlaivas. Kravas turpina pārvadāt starp Denamu (Denham — angļu val.) un Vestdreitonu (West Drayton — angļu val.) pa Grand Union kanālu un plūdmaiņām pakļautajā Lī upes grīvā, kuru dēvē par Priekšgala līci (Bow Creek — angļu val.). Priekšgala līcis ir savienots ar Lī un Stortas ūdensceļu (Lee & Stort Navigation — angļu val.).

Daži cilvēki dara visu iespējamo, lai 21. gadsimtā uzturētu dzīvas kravu pārvadājumu tradīcijas kanālos. Vairumā gadījumu tās ir vienreizējas piegādes nevis regulāri pārvadājumi, vai arī preču, piemēram, akmeņogļu pārdošana citiem laiviniekiem. Entuziasti aizraujas ar saglabājušos veco šauro laivu restaurāciju un bieži ir "Vēsturisko šauro laivu īpašnieku kluba" (Historic Narrow Boat Owners Club — angļu val.) biedri. Pastāv daudzas replikas, piemēram, Hadar, kura ir ar tradicionālajiem ornamentiem, parast rozēm un pilīm, grezni apgleznota šaurlaiva. Laivas, kuras nav zirgvilkmes laivas, var būt apgādātas ar atjaunotiem, lēnu apgriezienu, senlaicīgiem daļējiem dīzeļdzinējiem. Pastāv arī dažas šaurās laivas ar tvaika dzinējiem, piemēram, bijušais uzņēmuma Fellows Morton & Clayton tvaikonis President.

Gleznotas dekorācijas

Vēsturiskas angļu šaurlaivas dekorācijas: rozes uz ūdens kannas (augšā) un pilis uz atvērtajām kajītes durvīm.

Sākot ar 19. gadsimta beigām kļuva populāri apgleznot šaurlaivas, kā arī to armatūru, piederumus un ierīces ar rozēm un piļu attēliem. Bieži apgleznoja kajītes durvis, ūdens kannu vai mucu un laivas sānus uz kuriem uznesa arī ar grezniem burtiem rakstītu laivas nosaukumu un īpašnieka vārdu. Šī tradīcija neizplatījās visos reģionos. Česterfīldas kanāls bija viens no ūdensceļiem, kur šaurlaivas nekad neapgleznoja.

Uz kanālu laivām uznesto rožu un piļu izcelsme nav skaidra. Pirmās rakstiskās liecības par gleznojumiem parādās žurnāla Household Words 1858. gada izdevumā, vienā no rakstu sērijas "Uz kanāla" (On the Canal — angļu val.) rakstiem. Tas apstiprina to, ka šī mākslas forma pastāvēja pirms 1858. gada. Kādu laiku izplatīts priekšlikums dekorāciju izcelsmes skaidrojumam bija saistīt to izcelsmi ar čigānu ietekmi, tomēr nešķiet, ka pastāvēja nopietna saikne starp čigānu un laivinieku kopienām. Citi ierosinājumi ietver stila pārceļošanu no pulksteņu izgatavošanas (īpaši ciparnīcu dekorēšanas), japanēšanas (japanning — angļu val.) vai podniecības nozarēm. Pastāv zināmas stila līdzības un ģeogrāfiskā pārklāšanās, bet bez neapgāžamiem saiknes pierādījumiem. Stilā līdzīgi tautas mākslas paraugi sastopami Skandināvijā, Vācijā, Turcijā un Bangladešā.

18. gadsimtā līdzīgi holandiešu gleznojumi Hindelūpenā (Hindeloopen — angļu val.) atradās tikai buru baržas reisa attālumā no Temzas. Avīzē Midland Daily Telegraph 1914. gada 22. jūlijā bija ievietots raksts, kurš cildināja ūdens kannu apgleznošanu, vismaz tādu, kuru veicis gleznotājs Arturs Atkins (Arthur Atkins — angļu val.).

Samazinoties tirdzniecībai paredzēto kravu plūsmai knālos, prakse apgleznot laivas arī pakāpeniski izzuda, bet, pēdējā laikā, attīstoties laivošanai atpūtas nolūkos, laivu apgleznošana piedzīvo atdzimšanu. Šaurlaivas, kas dekorētas ar rožu un piļu motīviem, mūsdienu kanālos ir bieža parādība, tomēr tajās var tikt izmantoti lēti, drukāti vinila novilkumi tradicionālo ar meistara ar roku gleznoto darbu vietā.

Modernās šaurlaivas

Modernās šaurlaivas Kennetas — Avonas kanālā (Kennet and Avon Canal — angļu val.).

2006. gadā reģistrēto laivu skaits kanālos un upēs, kurus apsaimnieko nevalstiskais trests Canal & River Trust (CRT), bijušie "Britu ūdensceļi" (British Waterways — angļu val.), tika vērtēts apmēram 27 000 vienību liels. 2014. gadā šis skaits ir kāpis virs 30 000. Iespējams 2006. gadā pastāvēja vēl 5 000 nereģistrētu laivu, kuras stāvēja privātās piestātnēs vai citos ūdensceļos. Lielākā daļa laivu CRT ūdensceļos ir tērauda (atsevišķos gadījumos alumīnija) kreiseri, kurus pieņemts saukt par šaurlaivām.

Modernās atpūtas šaurlaivas izmanto atvaļinājumiem, nedēļas nogalēm, tūrismam vai kā pastāvīgas vai daļēji pastāvīgas dzīvesvietas. Parasti tām ir tērauda korpusi un tērauda virsbūve, bet, kad tās pirmo reizi 1970. gados sāka izmantot atpūtai, bieži virs borta apmales tika izmantota stiklšķiedra vai koks. Jaunākas šaurlaivas, parasti būvētas pēc 1990. gadiem, bieži ir apgādātas ar modernu dīzeļdzinēju un iekšpusē var būt aprīkotas atbilstoši augstiem standartiem. To iekštelpu augstums būs vismaz 1,8 m un bieži vai parasti tām ir tādas pašas ērtības kā sauszemes ēkām: centrālapkure, skalojamās tualetes, duša vai pat vanna, četru riņķu plīts virsmas, krāsns, grils, mikroviļņu krāsns un ledusskapis; dažām laivām var būt pavadoņtelevīzija un mobilais internets izmantojot 4G tehnoloģiju. Ārēji to līdzība vēsturiskajiem paraugiem var mainīties no precīzām imitācijām (dekoratīvas kniedes un tradicionālo apgleznojumu atdarinājumi) caur "interpretācijām" (gludas līnijas un vienkāršoti apgleznojumi) līdz brīvai stila pieejai, kad laiva nekādā veidā nepretendē uz līdzību vēsturiskai laivai.

Šaurlaivas pieder fiziskām personām, tiek dalītas draugu starpā (vai starp oficiāli reģistrēta sindikāta dalībniekiem), tās var iznomāt no tūrisma aģentūrām vai tikt izmantotas kā peldošas un kustībā esošas viesnīcas. Dažās laivās dzīvo pastāvīgi: vai nu bāzējoties vienā vietā (lai arī ilgtermiņa piestātnes dzīvojamām šaurlaivām šobrīd ir ļoti grūti atrast), vai arī nepārtraukti pārvietojoties tīklā (iespējams ar stacionāru atrašanās vietu aukstākajiem mēnešiem, kad daudzi kanāla posmi ir slēgti remontdarbu dēļ jeb apstādināti (stoppage — angļu val.)).

Lai apkalpotu atpūtas laivas, ir attīstījusies atbalsta infrastruktūra, kurā dažas šaurlaivas izmanto kā tādu pakalpojumu, kā dzinēja apkope vai laivu regulārās apskates, sniegšanas platformas; citas izmanto par degvielas tenderiem, kuri piegādā dīzeļdegvielu, cieto degvielu (akmeņogles un malka) un uzņēmuma Calor Gas sašķidrināto naftas gāzi.

Tipi

Gandrīz uz visām šaurlaivām stūrēšanu nodrošina ar stūres grozīkli, tāpat kā tas bija uz visām darba šaurajām laivām. Stūrētājs stāv laivas pakaļgalā, uz aizmuguri no lūkas un/vai aizmugurējām durvīm uz kajītes pakāpieniem. Stūrēšanas zona var tikt izpildīta trīs pamata variantos, katram apmierinot dažādas vajadzības: maksimāli palielināta iekšējā telpa; vēsturiskajiem paraugiem tuvāks izskats; pietiekoši liels aizmugurējais klājs, lai visi varētu izbaudīt vasaras laiku un garos vakarus, vai arī aizsardzība sliktos laikapstākļos. Katram variantam ir savi aizstāvji. Tomēr robežas nav skaidri noteiktas un dažas laivas sapludina pamata variantus jauniem arhitektiem izmēģinot dažādus izvietojumus un kombinācijas.

Vēsturiskais pakaļgals

Vēsturiskā pakaļgala šaurlaivas Saulas (Saul — angļu val.) ciematā Glosteršīrā.

Daudzas modernās kanālu laivas saglabā vēsturiskajos paraugos balstīto mazo, atklāto un neaizsargāto klāja daļu, aiz aizmugurējām durvīm, no kura komanda var nokāpt krastā. No šīs klāja daļas ir iespējams stūrēt, lai gan tas nav droši, jo tikai viena neveikla soļa attālumā atrodas ūdeni kuļoša dzenskrūve. Pakaļgala stūres grozīkļa pagarinājums ļauj stūrētājam stāvēt drošībā, uz augšējā pakāpiena, pirms aizmugurējām durvīm (Uz darba laivas šis pakāpiens būtu virs ogļu tilpnes). Aukstās dienās stūrētājs pat varēja aizvērt aizmugurējās durvis aiz sevis un izbaudīt salīdzinoši komfortablus apstākļus. Ķermeņa apakšējā daļa atradās kajītes siltumā un tikai augšējā daļa bija virs lūkas un pakļauta laikapstākļiem. Labos laikapstākļos daudzi vēsturiskā pakaļgala laivu stūrētāji sēž uz lūkas malas, augstā novērošanas punktā, no kura ir nodrošināts neierobežots skats visapkārt laivai. Vēsturiskajām laivām priekšgala galvenā klāja posms veido galveno skatu laukumu pasažieriem, jo vēsturiskais pakaļgals ir tik mazs, ka tur droši stāvēt var tikai pats stūrētājs. Vēsturisko laivu iekšpusē, pirms tradicionālās "laivinieka kajītes", var būt izvietota mašīntelpa. Dzinējs var būt arī apšūts un paslēpts tādējādi palielinot dzīvojamo telpu.

Kreisera pakaļgals

Kreisera pakaļgala šaurlaiva Tārdibigā (Tardebigge — angļu val.).

Šī pakaļgala stila nosaukums cēlies no lielajiem, atklātajiem aizmugurējiem klājiem, kuri līdzinās stiklšķiedras upju kreiseru lielajām, aizmugurējām kabīnēm, kuras, savukārt, attīstījušās no 20. gadsimta kreiseru un citu lielāku karakuģu eliptiskajiem pakaļgaliem. Kreisera šaurlaivas pakaļgals izskatās ļoti atšķirīgs no vēsturiskajām laivām: lūka un aizmugurējās durvis ir novietotas ievērojami tālāk uz priekšgalu salīdzinot ar vēsturiskajiem paraugiem izveidojot lielu, atklātu klāju starp laivas pakaļgalu un aizmugurējām durvīm. Klāju no sāniem un aizmugures aizsargā reliņi (dažkārt ar iebūvētiem sēdekļiem). Lielais aizmugurējais klājs nodrošina piemērotu zonu maltītes ieturēšanai ārā vai vietu kopā būšanai, ļaujot cilvēkiem labos laikapstākļos un vasaras atvaļinājumu sezonā pulcēties uz klāja.

Ziemā (vai ne pārāk labos vasaras laikapstākļos) stūrētājs var nebūt pasargāts no nelabvēlīgās apkārtējās vides iedarbības. Noslēgtas mašīntelpas neesamība nozīmē, ka dzinēja izdalīto siltumu nevar izmantot, lai palīdzētu uzturēt laivu siltu, un virs klāja virsmas var veidoties citiem nolūkiem neizmantojama telpa. Kreisera pakaļgals ļauj dzinēju izvietot zem klāja nevis virsbūves. Lai arī tas var apgrūtināt piekļuvi dzinējam (īpaši nelabvēlīgos laikapstākļos), visu klāju parasti ir iespējams nocelt kopā vai pa atsevišķām sekcijām, ļaujot darbiniekam stāvēt dzinēja nišā. Kreisera pakaļgala galvenā priekšrocība ir tā, ka dzinējs ir pilnībā izvietots ārpus dzīvojamajām telpām. Pie šādas konfigurācijas bieži dzinēja nišā izvieto arī akumulatoru baterijas, paketslēdžus, degvielas tankus, kā arī reti izmantotu instrumentu komplektus, rezerves daļas un aprīkojumu.

Daļēji vēsturiskais pakaļgals

Šaurlaiva Dawn Chorus ar daļēji vēsturisko pakaļgalu Reģenta kanālā Londonā 2011. gadā.

Daļēji vēsturiskais pakaļgals ir kompromiss, lai iegūtu dažas no kreisera pakaļgala "sociālajām" priekšrocībām, tajā pašā laikā pieturoties pie vēsturisko paraugu izskata un sniedzot stūrētājam kaut kādu aizsardzību sliktos laikapstākļos vai aukstākās sezonās. Tāpat kā kreisera pakaļgala laivām klājs stiepjas uz aizmuguri no lūkas un aizmugurējām durvīm, bet šoreiz lielākā daļa no klāja sānos ir aizsargāta ar sienām, kuras stiepjas uz pakaļgala pusi no kajītes sāniem, tādējādi veidojot vairāk aizsargātu zonu stūrētājam un biedriem, parasti aprīkotu ar kastēm sēdēšanai. Dzinējs ir novietots zem klāja tāpat kā kreiseriem, atkal ļaujot atdalīt kajīti no dzinēja nišas ar pakāpieniem uz kajīti izvietotiem pēc daļēji tradicionālās sociālās zonas viltus sāniem.

"Biedra laivas" pakaļgals

"Biedra laiva" ir nepašgājēja laiva, kura tradicionāli apgādāta ar lielāku stūri un (parasti) koka stūres grozīkli (angļu valodā dēvētu par elum, kas ir vārda helm (stūre) pārveidojums), jo dzenskrūves radītās ūdens plūsmas spēks nepalīdz stūrēt. Kad laiva ir pietauvota, stūres grozīkli parasti noņem un apgriež otrādi stūres vārpstas ligzdā, lai tas netraucētu. Dažas "biedra laivas" ir pārbūvētas uzstādot dzinēju, piemēram, NB Sirius. Angļu valodā "biedru" dēvē par butty, kas ir angļu valodas dialekta vārda buddy, ar nozīmi draugs, atvasinājums.

Centrā novietota kabīne

Šaurlaiva ar centrā novietotu kabīni pietauvota Stortas upē starp Roidnu (Roydon — angļu val.) un Hārlovu.

Kamēr lielāko daļu no šaurlaivām manevrē ar pakaļgala stūres grozīkli, neliels skaits tērauda šaurlaivu ir atbrīvojies no vajadzības pēc aizmugurējā stūrēšanas klāja pa visam, atdarinot dažus upju kreiserus, kurus manevrē ar stūri no centrālās kabīnes. Šāda izvietojuma priekšrocība (kā daudzām holandiešu baržām) ir iespēja atdalīt aizmugurējo kajīti no priekšgala dzīvojamajām telpām.

Apvienotās Karalistes nacionālās organizācijas

• Skotu kanāli (Scottish Canals — angļu val.);
• Iekšējo ūdensceļu asociācija (Inland Waterways Association — angļu val.) — popularizē britu iekšējo ūdensceļu izmantošanu, uzturēšanu un restaurāciju;
• Laivu īpašnieku nacionālā asociācija (National Association of Boat Owners (NABO) — angļu val.) — 3 000 biedri 2004. gadā. Asociācija ir publicējusi vienu no nedaudzajām drukātajām grāmatām par dzīvi šaurlaivā Living Afloat (2005. g.). Cita grāmata par šo tēmu ir izdevniecības The History Press 2008. gadā izdotā grāmata Living Aboard;
• Nacionālā sabiedrisko laivu asociācija (National Community Boats Association — angļu val.) — organizāciju, kuras ekspluatē šaurās un citas laivas kuģojamajos ūdensceļos sabiedriskā labuma nolūkos, federācija;
• Canal & River Trust.