Šūpoles (glezna)
"Šūpoles" (franču: L'Escarpolette, oriģinālais nosaukums franču: Les Hasards heureux de l'escarpolette), ir franču gleznotāja Žana Onorē Fragonāra eļļas krāsas glezna, kas atrodas Vollesa kolekcijā Londonā. To uzskata par vienu no rokoko ēras meistardarbiem un Fragonāra zināmāko darbu.[5]
| Šūpoles | |
|---|---|
| L'Escarpolette | |
 | |
| Mākslinieks |
Žans Onorē Fragonārs  [1] |
| Gads | 1760s |
| Medijs |
eļļas krāsa, audekls [2] |
| Kustība |
rokoko [3] |
| Izmēri | 81 cm (32 in)[1] × 64.2 cm (25.3 in)[1] |
| Atrašanās vieta | Vollesa kolekcija |
| Īpašnieks |
Julie Amelie Charlotte Castelnau [4] |
| Inventāra nr. |
P430 [4] |
| Identifikatori | Art UK darba ID: the-swing-209456 |
Glezna labot šo sadaļu
Gleznā attēlota eleganta jauna sieviete šūpolēs. Krūmos slēpjas un viņu vēro smaidošs jauns vīrietis, viņa skatu punkts ļauj viņam ieskatīties zem plīvojošajiem svārkiem, uz ko viņš norāda ar izstiepto roku, kurā tur cepuri. Smaidošs vecāks vīrs, kurš ēnā gandrīz nav redzams, kustina šūpoles ar virvju palīdzību. Vecākais vīrs visdrīzāk neredz jauno vīrieti. Jaunajai dāmai šūpojoties augšup, viņa pamet labo kāju augšup, liekot viņas smalkajai kurpītei aizlidot gaisā. Dāmai galvā ir cepure. Gleznas malā redzams Kupidons, kurš pielicis pie lūpām pirkstu, vēro notiekošo no attāluma. Zem šūpolēm redzami divi ķerubi. Viens no viņiem skatās noraidoši, bet otrs ar šausmām. Saskaņā ar dramaturga Šarla Kolē memuāriem,[6] kāds galminieks (homme de la cour)[7] bija vaicājis vispirms Gabrielam Fransuā Duajēnam, vai tas varētu uzgleznot viņu un viņa mīļāko. Nejuties komfortabli par šo vieglprātīgo uzdevumu, Duajēns atteicās un ieteica Fragonāru.[6] Galminieks bija pieprasījis viņa mīļākās portretu, sēžot uz šūpolēm, kuras kustina bīskaps, bet Fragonārs uzgleznoja laju.
Šis "vieglprātīgās" glezniecības stils drīz kļuva par mērķi Apgaismības filozofu kritikai, kurš pieprasīja nopietnu mākslu, kas parādītu cilvēka cēlumu.[8]
Īpašnieki labot šo sadaļu
Gleznas pirmais īpašnieks ir neskaidrs. Skaidra īpašnieku vēsture sākas tikai ar nodevu iekasētāju M.-F. Menažu de Presiņī, kurš nomira 1794. gadā un gleznu konfiscēja revolucionāru valdības pārstāvji. Iespējams, ka tā vēlāk piederēja marķīzam de Razēnam de Sanmarkam un pavisam droši franču valstsvīram Šarlam de Monrī. Pēc viņa nāves 1865. gadā to Parīzes izsolē nopirka Hertfordas lords Ričards Seimūrs-Konvejs, Vollesa kolekcijas dibinātājs.[9]
Ievērojamas kopijas labot šo sadaļu
Darbam ir radītas divas ievērojamas kopijas, nevienu no tām negleznoja pats Fragonārs.
- Viena, kādreiz piederējusi Edmondam Džeimsam de Rotšildam,[10] nedaudz atšķiras no oriģināla: dāmas kleita ir zila, nevis rozā.[11]
- Otra ir mazāka versija (56 × 46 cm), piederējusi hercogam Žilam de Poliņakam.[10] 1930. gadā glezna nokļuva Grimaldi ģimenes īpašumā, kad Pjērs de Poliņaks (1895-1964) apprecēja princesi Šarloti (1898-1977). 1966. gadā to nodeva Versaļas pilsētas īpašumā un to izvietoja Lambinē muzeja ekspozīcijā piedēvējot Fragonāra darbnīcai.[12]
Piezīmes un atsauces labot šo sadaļu
- ↑ 1,0 1,1 1,2 https://wallacelive.wallacecollection.org/eMP/eMuseumPlus?service=ExternalInterface&module=collection&objectId=65364&viewType=detailView; pārbaudes datums: 18 septembris 2022.
- ↑ https://artuk.org/discover/artworks/the-swing-209456; pārbaudes datums: 3 jūnijs 2023.
- ↑ https://beckchris.wordpress.com/visual-arts/art-history-101-part-2-1600-present/; Make Lists, Not War; pārbaudes datums: jūnijs 2020.
- ↑ 4,0 4,1 https://artuk.org/discover/artworks/the-swing-209456.
- ↑ Ingamells, 164
- ↑ 6,0 6,1 Charles Collé. Journal et mémoires de Charles Collé sur les hommes de lettres, les ouvrages dramatiques et les événements les plus mémorables du règne de Louis XV (1748-1772) III. Paris : Firmin Didot Frères, Fils et Cie. 165–166. lpp.
- ↑ Lai arī Kolē neatklāja viņa identitāti, tiek uzskatīts, ka tas bija Marija Fransuā Davids Boliuds de Sanžiljēns, Argentalas barons (1713–1788), labāk zināms kā Barons de Sanžiljēns, tā brīža franču garīdzniecības nodokļu iekasētājs. Tomēr, saskaņā ar Ingamellsu, par to ir visai maz pierādījumu, 163.-164. lpp.
- ↑ Fragonard, The Swing. khanacademy.org. Skatīts 17 December 2016.
- ↑ Ingamells, 165
- ↑ 10,0 10,1
Wallace Collection. Catalogue of the Oil Paintings and Water Colours in the Wallace Collection (8th izd.), 1908.
A repetition of by no means equal merit is in the collection of Baron Edmond de Rothschild ; a smaller version was in that of the Duc de Polignac (see Virgile Josz: Fragonard).
- ↑
Jan Bremmer. From Sappho to De Sade: Moments in the History of Sexuality. Routledge, 1991. 80–81. lpp. ISBN 978-0-415-06300-5.
Note 4: According to Nevill (1903), a replica with a blue instead of a pink dress is in the possession of Baron de Rothschild.
- ↑ «L'escarpolette». Catalogue des Collections des Musées de France. Ministère de la Culture et de la Communication. Skatīts: 2009-01-18.
Bibliogrāfija labot šo sadaļu
- Ingamells, John, The Wallace Collection, Catalogue of Pictures, Vol III, French before 1815, Wallace Collection, 1989, ISBN 0-900785-35-7
- Allen Farber. «Fragonard's The Happy Accidents of the Swing». State University of New York at Oneonta, 2006-04-05. Skatīts: 2009-01-18.
Ārējās saites labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Šūpoles.
 Ārējo resursu video
| |
|---|---|
|
Fragonard's The Swing, Smarthistory |