Īsfilma

Īsfilma ir filma, kuras garums ir mazāk par 30 minūtēm, jo filmām, kas ir garākas par tām, parasti ir nepieciešama divas vai vairākas sižeta līnijas, lai uzturētu auditorijas interesi.^[1]

Arvien retāk sastopamais nozares termins "īss objekts" vairāk balstās uz pieņēmumu, ka filma tiek parādīta kā prezentācijas daļa kopā ar spēlfilmu. Īsfilmas bieži tiek demonstrētas vietējos, nacionālos vai starptautiskos filmu festivālos, un tās veido neatkarīgi filmu veidotāji ar mazu budžetu vai vispār bez tā. Parasti tos finansē no filmu dotācijām (Līdzekļu bezatmaksas piešķiršana), bezpeļņas organizācijām, sponsoriem vai personīgajiem līdzekļiem. Īsfilmas parasti izmanto nozares pieredzes iegūšanai un kā platformu talantu demonstrēšanai, lai nodrošinātu privātu investoru, ražošanas uzņēmuma vai filmu studiju turpmāko projektu finansējumu.

Vēsture

Kino pirmsākumi ir meklējami "kustīgajās bildēs". 19. gadsimta sākumā tika veikti pirmie eksperimenti, cenšoties iegūt kustības ilūziju ar vairāku secīgu attēlu ātras nomaiņas palīdzību. Piemēram, tika uzstādītas vairākas kameras, lai iegūtu skrejoša zirga uzņēmumu sēriju, to izdarīja Edvards Maibridžs 1878. gadā.

Taču par kameras izgudrotāju var uzskatīt Eteniju-Džūlzu Mareju, kurš izgudroja kameru, jeb „fotografēšanas šauteni”, kas varēja izveidot atsevišķu fotogrāfiju katru sekundi, radot secīgu attēlu sēriju. Šajā kamerā Marejs ievietoja sevis izgudrotās celuloīda filmiņas, kas bija revolucionārs sasniegums. Viņa aparāts sākotnēji bija spējīgs iemūžināt 30 secīgus kadrus.

Īsfilmas, kas tika veidotas kā mākslas veids, visas sākumā bija īsas. Patiešām, līdz 1913. gadam visu filmu ilgums bija 15 minūtes vai mazāk. Tikai pēc tad, kad itāļu filmas eposi bija iespaidojuši Deividu Vorku Grifitu, lai režisētu filmu "Džūdita no Betulijas", tikai tad īsfilmas palika garākas un kļuva par normu.^[2]

Pirmās filmas sabiedrībai tika prezentētas 1894. gadā, izmantojot Tomasa Edisona kinetoskopu, kas ir paredzēts individuālai skatīšanai (agrīna kinofilmu izrādīšanas ierīce; kinetoskops bija paredzēts filmām, kuras var skatīties viens cilvēks vienlaikus caur skatīšanās caurumu ierīces augšpusē). Šīs un tām sekojošās filmas bieži bija viena kadra “aktualitātes” vai “interešu” filmas, kas attēloja slavenības, karaliskās procesijas, ceļojumus, aktualitātes un ikdienas dzīves ainas.^[3]

Atsauces

↑ Cooper, Patricia. Writing the short film. Elsevier/Focal Press, 2005. ISBN 0-240-80588-7. OCLC 57676748.
↑ Cooper, Patricia. Writing the short film (3rd ed izd.). Burlington, MA : Elsevier/Focal Press, 2005. ISBN 1-4237-0827-X. OCLC 60660369.
↑ Rebecca Davies. «The long history of short films» (en-GB), 2010-04-18. ISSN 0307-1235. Skatīts: 2019-12-06.

Skatīt arī

Latvijas kino

[1] Cooper, Patricia. Writing the short film. Elsevier/Focal Press, 2005. ISBN 0-240-80588-7. OCLC 57676748.

[2] Cooper, Patricia. Writing the short film (3rd ed izd.). Burlington, MA : Elsevier/Focal Press, 2005. ISBN 1-4237-0827-X. OCLC 60660369.

[3] Rebecca Davies. «The long history of short films» (en-GB), 2010-04-18. ISSN 0307-1235. Skatīts: 2019-12-06.

[1]

[2]

[3]