Ērihs Marija Remarks

Ērihs Marija Remarks; Erich Maria Remarque
Ērihs Marija Remarks, 1928. gadā
Personīgā informācija
Dzimis	1898. gada 22. jūnijā ; Osnabrikā, Vācijas Impērija,; (tagad Vācija)
Miris	1970. gada 25. septembrī (72 gadi); Lokarno, Šveice
Pilsonība	ASV
Dzīvesbiedre	Ilze Juta Zambona (1925-1930 un 1938-1957); Polete Godāra (1958–1970)
Paraksts
Literārā darbība
Nodarbošanās	rakstnieks, skolotājs, žurnālists, redaktors, bibliotekārs
Valoda	vācu
Rakstīšanas laiks	20. gadsimts
Slavenākie darbi	"Trīs draugi", "Rietumu frontē bez pārmaiņām", "Triumfa arka", "Laiks dzīvot un laiks mirt", u.c.
	Ietekmējies no
	Mākslas portāls / Literatūras vikiprojekts

Ērihs Marija Remarks (vācu: Erich Maria Remarque, īstajā vārdā Ērihs Pauls Remarks (Erich Paul Remark); dzimis 1898. gada 22. jūnijā, miris 1970. gada 25. septembrī) bija vācu 20. gadsimta rakstnieks, "zaudētās paaudzes" pārstāvis. Sarakstījis vairākus darbus par kara šausmām. Viņa zināmākais darbs "Rietumu frontē bez pārmaiņām" (1928) par vācu karavīriem Pirmajā pasaules karā, ir ekranizēts un saņēmis Amerikas Kinoakadēmijas balvu. Remarka darbi padarīja viņu par nacistu ienaidnieku, kas sadedzināja daudzas viņa sarakstītās grāmatas.

Biogrāfija

Ērihs Pauls Remarks dzimis Osnabrikā. Viņš ir otrais no pieciem grāmatu iesējēja Petera Franča Remarka (1867—1954) un Annas Marijas Remarkas, dzimušas Štalknehtas (1871—1917), bērniem. 1904. gadā uzsāka mācības baznīcas skolā, bet 1915. gadā — katoļu skolotāju seminārā. Sešpadsmit gadu vecumā pirmo reizi mēģināja rakstīt dzejoļus, esejas, kā arī iesāka rakstīt romānu "Sapņu istaba" (Die Traumbude), kas tika pabeigts vēlāk un publicēts 1920. gadā.

1914. gadā sākās Pirmais pasaules karš, un pēc diviem gadiem, 1916. gada 21. novembrī, 18 gadus jaunais Remarks tika mobilizēts un nosūtīts uz fronti. 1917. gada 12. jūnijā Remarks tika pārcelts uz Rietumu fronti. Tā paša gada 31. jūlijā viņš tika ievainots kreisajā kājā, labajā rokā un kaklā, un tika nosūtīts uz armijas hospitāli Vācijā, kurā atradās līdz kara beigām.

Pēc kara, 1919. gadā, viņš strādā par skolotāju, bet jau uz 1920. gada beigās viņš bieži maina amatus: bijis, piemēram, bibliotekārs, žurnālists, redaktors, tajā skaitā arī kapu pieminekļu pārdevējs un svētdienas ērģelnieks kapelā pie garīgi slimo hospitāļa. Šie notikumi ir kalpojuši par pamatu romānam "Melnais obelisks" (Der schwarze Obelisk). Remarka pirmais apmaksātais darbs, kas saistīts ar rakstīšanu, bija tehniskais rakstnieks Vācijas riepu ražotāju uzņēmumā.

1921. gadā sāka strādāt par redaktoru žurnālā Echo Continental, šajā pat laikā, kā liecina viena no viņa vēstulēm, viņš sāk izmantot pseidonīmu Erich Maria Remarque.^[1] Otro vārdu Marija no Paula viņš nomainīja par godu mātei, kas mira no vēža. Uzvārds Remarque, kas ir atveidots atbilstoši franču valodas ortogrāfijai, nevis kā iepriekš - Remark, bija viņa ģimenes sākotnējais uzvārds, jo Osnabrika laika gaitā tikusi pievienota Francijas teritorijai un uzvārdam sākotnēji ir franču izcelsme, kamēr viņa vectēvs to 19. gadsimtā nenomainīja pret Remark.

1925. gadā Remarks pirmo reizi apprecējās ar Ilzi Jutu Zambonu, bijušo dejotāju. Juta ilgus gadus cieta no tuberkolozes. Viņa kļuva par prototipu vairākām Remarka romānu varonēm, tajā skaitā arī Patrīcijai no romāna "Trīs draugi". Viņu laulība bija vētraina, un abi viens otram bija neuzticīgi, un pēc četriem gadiem viņi izšķīrās. 1938. gadā viņi otrreiz apprecējās, lai palīdzētu viņai emigrēt no Vācijas un apmesties uz dzīvi Šveicē, kur tobrīd viņš arī dzīvoja pats. Vēlāk viņi kopā pārvācās uz ASV. Oficiāli šķiršanās tika noformēta tikai 1957. gadā. Remarks līdz mūža beigām maksāja Jutai naudas pabalstu, un testamentā viņai novēlēja 50 tūkstošus ASV dolāru.

Remarks Davosā (1929)

No 1927. gada novembra līdz 1928. gada februārim Remarks viņa romāns "Stacija horizontā" (Station am Horizont) tika publicēts sporta žurnālā "Sport im Bild", kurā Remarks tajā laikā strādāja. Romāns grāmatas formātā tika publicēts tikai 1998. gadā.

Ē. M. Remarka pazīstamākais romāns "Rietumu frontē bez pārmaiņām" (Im Westen nichts Neues) tika uzrakstīts dažos mēnešos 1927. gadā, bet autors uzreiz nevarēja atrast grāmatas izdevēju, tāpēc romāns tika publicēts 1929. gadā. Romānā no 19 gadus jauna karavīra skatpunkta attēlots Pirmais pasaules karš un tā bezjēdzība un nežēlība. Pēc šī romāna sekoja vēl vairāki līdzīgi darbi, kuros Remarks vienkāršā, emocionālā valodā aprakstīja kara laiku un pēckara gadus. Pēc romāna motīviem 1930. gadā tika uzņemta tāda paša nosaukuma filma. Ienākumi no filmas un romāna Remarkam nesa labu peļņu, no kuras lielu daļu viņš tērēja Sezana, van Goga, Gogēna un Renuāra gleznu iegādei.^[2] Par šo romānu viņu izvirzīja 1931. gada Nobela prēmijai literatūrā, bet iesniegumu Nobela komiteja noraidīja.

1931. gadā, pēc romāna "Mājupceļš" (Der Weg zurück) uzrakstīšanas, Remarks pameta Vāciju. Viņš nopirka māju Šveicē, un gan tur, gan arī Francijā dzīvoja līdz 1939. gadam, kad kopā ar sievu pameta Eiropu un pārcēlās uz ASV. 1947. gadā Remarks ar sievu kļuva par pilntiesīgiem ASV pilsoņiem.

1933. gadā, kad Vācijā nodibinājās nacistiskais režīms, Remarka grāmatas tika aizliegtas un pat publiski dedzinātas. Viens no ieganstiem bija uzskats, ka Remarks cēlies no Francijas ebrejiem un viņa īstais uzvārds patiesībā ir Krāmers (Kramer - apvērsts Remark).^[1] Šis nepareizais fakts joprojām parādās dažās Remarka biogrāfijās.^{[nepieciešama atsauce]}

1937. gadā Remarks iepazinās ar slaveno aktrisi Marlēnu Dītrihu, ar kuru viņam sākās traks un mokošs romāns.

1943. gadā nacisti apcietināja Remarka māsu Elfrīdu Šolcu, kura bija palikusi Vācijā ar savu vīru un diviem bērniem. Pēc īsa tiesas procesa viņa tika atzīta par vainīgu, jo it kā bija izteikusies, ka karš tikšot zaudēts. Pierādījumi atbalsta apgalvojumu, ka nāves sods Remarka māsai tika piespriests tikai tāpēc, lai sodītu viņas brāli. Elfrīdai Šolcai tika izpildīts nāvessods nocērtot galvu 1943. gada 16. decembrī. Par māsas nāvi Remarks uzzināja tikai pēc kara beigām un veltīja viņai savu romānu "Dzīvības dzirksts" (Der Funke Leben), kas tika publicēts 1952. gadā. Osnabrikā ir nosaukta iela par godu Elfrīdai Šolcai.

Vēl viens ļoti populārs Remarka romāns, kas pirmoreiz tika publicēts 1945. gadā angļu valodā, bet gadu vēlāk arī vāciski, ir "Triumfa arka" (Arc de Triomphe).

1948. gadā Remarks atgriezās Šveicē, kur pavadīja atlikušo dzīves daļu. Pēc romāna "Triumfa arka" uzrakstīšanas, septiņus gadus Remarks neuzrakstīja nevienu darbu, bet tad 1952. gadā tika izdots romāns "Dzīvības dzirksts" (Der Funke Leben). Rakstot šo romānu, rakstnieks paralēli strādāja pie vēl viena darba - romāna "Laiks dzīvot un laiks mirt" (Zeit zu leben und Zeit zu sterben). Romāns tika izdots 1954. gadā angļu tulkojumā ar nosaukumu A Time to Love and a Time to Die (Laiks mīlēt un laiks mirt). 1958. gadā pēc šī romāna motīviem Vācijā tika uzņemta filma. Pats romāna autors šajā filmā atveidojis profesoru Polmanu.

1951. gadā Remarks iepazinās ar Holivudas aktrisi Pauleti Godardu, bijušo Čārlija Čaplina sievu, kas palīdzēja Remarkam attapties pēc attiecībām ar Dītrihu un tikt laukā no depresijas. 1957. gadā Remarks šķira laulību ar Jutu un 1958. gadā apprecējās ar Godardu, ar kuru kopā nodzīvoja līdz pat savai nāvei.

1955. gadā Remarks uzrakstīja scenāriju austriešu filmai Der letzte Akt, kurā tika parādītas Hitlera pēdējās dzīves dienas. Teātris bija Remarka sapnis un liela kaisle.

Pēdējais darbs, ko Remarks pabeidza, bija romāns "Lisabonas nakts" (Die Nacht von Lissabon), kas tika izdots 1962. gadā.

1964. gadā rakstnieka dzimtās pilsētas delegācija piešķīra viņam goda medaļu. Pēc trim gadiem, 1967. gadā, Vācijas sūtnis Šveicē piešķīra Remarkam VDR ordeni. 1968. gadā, uz rakstnieka 70 gadu jubileju, Šveices pilsēta Askona, kurā viņš dzīvoja, piešķīra Remarkam goda pilsoņa statusu.

Ērihs Marija Remarks mira 1970. gada 25. septembrī, Lokarno pilsētā. Rakstnieks apbedīts Šveicē, Ronko kapsētā. Paulete Godārda, kas mira pēc divdesmit gadiem, ir apbedīta līdzās viņam.

Remarka darbiem raksturīga vienkārša, bet emocionāla valoda, reālistiskums, Pirmā pasaules kara un pēckara laika tēlojums. Remarks saviem lasītājiem māca humānismu jeb cilvēcību.