Ārends Berholcs

Ārends Berholcs (vācu: Arend Berkholz) (kopš 1876. gada — Ārends fon Berholcs) (dzimis 1808. gada 8. novembrī, Rīgā, Livonijas guberņā, Krievijas Impērijā, miris 1888. gada 11. augustā, Majorenhofā, Livonijas guberņā, Krievijas Impērijā) bija vācbaltu izcelsmes jurists. Ieņēmis daudzus vadošus amatus Rīgas pārvaldē un citās organizācijās.

Biogrāfija

Ģimene

Ārenda Berholca vecāki bija Dr. phil. Mārtiņš Baltasars Berholcs (dzimis 1775. gada 18. septembrī Rīgā, miris 1844. gada 25. novembrī), mācītājs Rīgas Sv. Ģertrūdes baznīcā, un viņa sieva Kristiāna Elizabete (dzimusi Bretšneidera, 1786. gada 21. maijā, mirusi 1849. gada 30. maijā). Kristiāna Elizabete bija Rīgas birģermeistera Kristiāna fon Bretšneidera un Katrīnas Elizabetes meita.

Ārenda Berholca sieva bija Aleksandra (dzimusi 1822. gada 26. decembrī, mirusi 1874. gada 22. februārī), pilsētas preču inspektora Aleksandra Geca meita. Viņiem bija divi dēl — Kristiāns Aleksandrs Mārtiņš Ārends Berholcs un Ārends Voldemārs Augusts fon Berholcs.

Izglītības un darba gaitas

Ārends Berholcs sākotnēji skolojās pie sava tēva, bet vēlāk, no 1823. līdz 1828. gadam, apmeklēja ģimnāziju toreizējā direktora Kārļa Ludviga Grava vadībā. No 1829. līdz 1832. gadam studēja tiesību zinātni Dorpatas Universitātē. 1832. gadā Berholcs devās studēt uz Maskavu, taču kurators Solokhvostovs un ministrs Sergejs Semjonovičs Uvarovs viņu noraidīja. Vēlāk Berholcs turpināja studijas maģistrantūrā Dorpatas Universitātē.

1835. gadā Berholcs iestājās dienestā Rīgas domē par klausītāju, kļuva par protokolu vedēju komisijā, kas izveidoja Lombardu, kā arī arī sāka strādāt par skolotāju svētdienas skolā. 1836. gadā uzsāka darbību kā notārs zemes īpašumtiesību birojā ("Krepost Expedition"), bet 1837. gadā — kā protokolu vedējs komisijā, kas noteica pilsētas sardzes attiecības ar zirgiem, kā arī komisijā, kas regulēja robežu starp pils grāvi un pilsētas teritoriju.

1839. gadā Berholcs kļuva par evaņģēliski luteriskās pilsētas konsistorijas sekretāru,1845. gadā — par pilsētas domes juristu, 1847. gadā — par pilsētas domes padomnieku, bet 1851. gadā — par draudzes tiesas palīgu un sarakstu kontrolieri 10. revīzijai Rīgas patrimoniālajā apgabalā.

1865. gadā Berholcu iecēla par draudzes tiesnesi un prezidentu, viņam šo amatu saglabājot līdz pat 1880. gadam. 1876. gadā viņš tika uzņemts Krievijas Impērijas muižniecībā.

1878. gadā Ārends Berholcs tika ievēlēts par vienu no četriem Rīgas birģermeistariem, kā arī pildīja citas vadības funkcijas pilsētā. 1881. gadā viņš pārtrauca savu profesionālo darbību un devās pensijā.

Darbi

Piemiņas lapas Berholcu ģimenei no Berholca, Rīga, 1883.g. (Ārends Berholcs: 19. lpp.).
Jēkaba baznīcā Rīgā (1773—1895). Kymmel, Rīga, 1895.g.
Ārends Berholcs, H. fon Bruiningks: Antons Buholcs viņa draugu piemiņai. Rigaer Tageblatt tipogrāfijas apgāds, Rīga, 1901 (speciāliespiedums no Rigaer Tageblatt, 1901. g., nr. 229 no 7. oktobra).
Ārends fon Berholcs, N. Karlbergs: Rīgas pilsētas pārvalde un budžets 1878.-1900. gadā: Rīgas 700. gadadienā. Iespiests un izdots Müllersche Buchdruckerei, Rīga, 1901.g.
Georgs Grindels, Ārends fon Berholcs: Dzeja un skaņdarbi. Kymmel, Rīga 1902.
Album fratum Rigensium — Ieguldījums baltu personību studijās . Rīgā, 3. izdevums 1910.g.

Literatūra

Heinrihs Jūliuss Bethūrs : Rigische Rathslinie no 1226. līdz 1876. gadam. Rīga 1877. 260.—262.lpp