Zvīņnešu dzimta

Zvīņnešu dzimta (Manidae) ir zvīņnešu kārtas (Pholidota) vienīgā dzimta, kas apvieno mūsdienu zvīņnešu sugas. Zvīņnešu kārtā ir arī vairākas izmirušās aizvēsturiskās dzimtas un ģintis. Zvīņneši ir vienīgie zīdītāji pasaulē, kuru ķermeni aizsargā lielas keratīna zvīņas, pateicoties kurām, dzīvnieki ir ieguvuši savu nosaukumu.[1]

Zvīņnešu dzimta
Manidae (Gray, 1821)
Javas zvīņnesis (Manis javanica)
Javas zvīņnesis (Manis javanica)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
VirsklaseČetrkājaiņi (Tetrapoda)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
ApakšklaseDzemdētājzīdītāji (Theria)
InfraklasePlacentāļi (Eutheria)
Augstākā kārtaZiemeļu placentāļi (Boreoeutheria)
VirskārtaLaurāzijas placentāļi (Laurasiatheria)
KārtaZvīņnešu kārta (Pholidota)
DzimtaZvīņnešu dzimta (Manidae)
Zvīņnešu dzimta Vikikrātuvē

Zvīņneši mājo Āfrikas un Āzijas tropu biomā. Tos medī un izmanto pārtikā daudzos Āfrikas reģionos. Tā ir viena no populārākajām un iecienītākajām gaļām. Zvīņnešu gaļa ir iecienīta arī Ķīnā, kur tā tiek uzskatīta par delikatesi. Daudzi ķīnieši tic, ka zvīņnešu zvīņas noņem sāpes, uzlabo asinsriti un stimulē barojošai mātei piena izdalīšanos. Tradīcijas kopā ar intensīvo mežu izciršanu radījušas ļoti nelabvēlīgus izdzīvošanas apstākļus visām zvīņnešu sugām, tos pakļaujot izmiršanas riskam.[2]

Izskats un īpašībasLabot

 
Ejot pa zemi, zvīņnesis priekšķepas savelk dūrēs, lai pasargātu ļoti garos nagus, attēlā Indijas zvīņnesis (Manis crassicaudata)

Atkarībā no sugas zvīņnešiem ir dažāds lielums. Mātītes parasti ir mazākas nekā tēviņi. Lielākais dzimtas zvīņnesis ir milzu zvīņnesis (Smutsia gigantea). Liela tēviņa ķermeņa garums bez astes ir 90 cm, aste — 80 cm, svars — 33 kg.[3] Mazākais dzimtā ir garastes zvīņnesis (Phataginus tetradactyla). Tā ķermeņa garums bez astes ir 30—35 cm, aste — 50 cm, svars — 1,2 kg.[3]

Zvīņnešu ādu sedz lielas, cietas keratīna zvīņas. Piedzimstot zvīņas ir mīkstas, bet nocietē, dzīvniekam pieaugot. Zvīņnesi izskata dēļ bieži salīdzina ar čiekuru vai artišoku. Briesmu gadījumā tas spēj saripināties kamolā līdzīgi kā ezis. Samērā asās zvīņas saceļas augšup, aizsargājot zvīņneša ķermeni. Saveļoties kamolā, galvu tas pabāž zem astes. Priekškāju nagi ir ļoti gari un nav piemēroti staigāšanai pa zemi. Tādēļ ejot, ķepas tiek savilktas dūrēs, lai aizsargātu nagus. Nagus zvīņnesis izmanto, lai rakstu termītu un skudru pūžņus, kā arī, lai uzrāptos kokā. Kājas ir īsas un spēcīgas. Aizsardzībai līdzīgi kā skunksi no dziedzeriem zem astes zvīņneši spēj izšļākt smirdīgu sekrētu.

Zvīņnešu mēle ir ļoti gara, atgādinot ārēji aukliņu. Tā nav piestiprināta pie mēles kaula, un tā iestiepjas dziļi rīklē un vēdera dobumā. Šāda mēle ir arī skudrulāčiem un nektārsikspārnim (Anoura fistulata).[4] Mēle atrodas starp krūšu kaulu un elpvadu. Lielākajiem zvīņnešiem mēle var sasniegt 40 cm garumu, bet tās diametrs ir tikai 0,5 cm.[5]

Uzvedība un barībaLabot

Lielākā daļa sugu ir aktīvas nakts laikā. Pa dienu zvīņneši parasti guļ, saripinājušies kamolā.[5] Kokos dzīvojošie zvīņneši apmetas kādā koku dobumā, bet uz zemes dzīvojošie izrok sev dziļas alas, kas var būt 3,5 metrus garas.[5] Zvīņneši ir arī ļoti labi peldētāji.

Zvīņnešiem nav zobu un spējas košļāt. Tie ar saviem asajiem priekšķepu nagiem uzrok termītu vai skudru pūžņus un kukaiņu ejās iebāž savu garo mēli. Zvīņnesim ir īpaši dziedzeri, kas izdala lipīgas siekalas, ar tām nosedzot mēles virsmu. Termīti un skudras pielīp pie mēles un nevar aizbēgt. Dažas sugas, piemēram, mazais koku zvīņnesis (Phataginus tricuspis) spēj karāties savā astē koka zarā, kamēr ar nagiem atskrāpē koka mizā paslēpušos kukaiņus.

VairošanāsLabot

Grūsnība ilgst 120—150 dienas. Āfrikas zvīņnešiem parasti piedzimst 1 mazulis, bet Āzijas zvīņnešiem var piedzimt 1—3 mazuļi.[5] Piedzimstot mazulis sver 80—450 g, un tā zvīņas ir mīkstas. Mazuļi parasti pieķeras pie mātes astes, bet zem zemes dzīvojošajiem zvīņnešiem mazuļi paliek alā pirmās 2—4 nedēļas. Māte mazos zīda ar pienu pirmos 3 mēnešus. Dzimumbriedumu jaunie zvīņneši sasniedz 2 gadu vecumā.[6]

SistemātikaLabot

Zvīņnešu dzimta (Manidae)

AtsaucesLabot

  1. The Encyclopedia of World Wildlife. Paragon Books. 2006. pp. 63.
  2. «"Asian unicorn" and scaly anteater make endangered list». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 18. decembrī. Skatīts: 2011. gada 18. decembrī.
  3. 3,0 3,1 Animal Records
  4. Chan, Lap-Ki (1995). "Extrinsic Lingual Musculature of Two Pangolins (Pholidota: Manidae)". Journal of Mammalogy (Journal of Mammalogy, Vol. 76, No. 2) 76 (2): 472–480. doi:10.2307/1382356. JSTOR 1382356
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 Mondadori, Arnoldo Ed., ed. (1988). Great Book of the Animal Kingdom. New York: Arch Cape Press. pp. 252.
  6. Dickman, Christopher R. (1984). Macdonald, D.. ed. The Encyclopedia of Mammals. New York: Facts on File. pp. 780–781. ISBN 0-87196-871-1

Ārējās saitesLabot