Zelta bulla (1242)
1242. gada Zelta bulla ir Ungārijas Karalistes karaļa Bēlas IV sastādīts likums, kas tika izdots Gradecas (mūsdienu Zagrebas daļa) iedzīvotājiem pēc mongoļu iebrukuma Eiropā. Ar šo bullu Gradeca tika pasludināta par karaļa brīvo pilsētu.[1] Tā tika izdota 1242. gada 16. novembrī Viroviticā un apstiprināta 1266. gadā.[2] Oriģināls ir uzrakstīts juridiskā latīņu valodā ar melnu tinti uz 46 cm garas un 57 cm platas pergamenta loksnes, kas kopš 1915. gada glabājas Horvātijas Valsts arhīvā Zagrebā. Bullas kopija apskatāma Zagrebas Pilsētas muzejā.[3][1]
| 1242. gada Zelta bulla | |
|---|---|
 Karaļa Belas IV Zelta bulla | |
| Izmantošanas sākuma datums | 1246. gada 16. novebris |
| Mērķis | Gradecas atzīšana par karaļa brīvo pilsētu |
1992. gadā Zagreba svinēja Zelta bullas parakstīšanas 750. gadadienu, kam par godu tika izveidota izstāde Zagrebas Pilsētas muzejā.[4]
Vēsture
labot šo sadaļu1241. gada aprīlī Ungārijas Karalistes karaspēks cieta smagu sakāvi Mohi kaujā pret mongoļiem pie Šajo upes, pēc kuras karalis Bēla IV patvērās Zagrebā, 1241.-1242. gada ziemā mongoļi šķērsoja Dravu un Donavu, tiekot līdz Zagrebai. Karalis bēga tālāk uz Dalmāciju, bet mongoļi slikti nocietināto Zagrebu pilnībā nopostīja.[5] Mongoļi turpināja vajāt karali Bēlu IV līdz brīdim, kad saņēma ziņu par kagana Ugedeja nāvi, pēc kuras pārtrauca iebrukumu Eiropā.
Lai nepieļautu līdzīgu sakāvi nākotnē, pēc mongoļu karaspēka atkāpšanās karalis Bēla IV izdeva vairākus likumus, kas rosināja nocietinātu pilsētu būvniecību, jo tās spēja noturēties pret karaspēka uzbrukumiem.[6]
Noteikumi
labot šo sadaļu1242. gada Zelta bulla pasludināja Gradecu par karaļa brīvo pilsētu, nosakot tās iedzīvotājiem dažādas tiesības. Viņiem bija tiesības brīvi pārvietoties, brīvi izmantot savu īpašumu un brīvi sastādīt testamentu.[7] Karaļa brīvās pilsētas iedzīvotāji bija atbrīvoti no ceļu un tiltu nodevas maksāšanas. Bulla norādīja, ka Gradeca ir tieši pakļauta karalim, nevis muižniekiem, kuru pārvaldītajās zemēs tā atradās.[2] Pilsēta atradās arī ārpus Zagrebas bīskapijas jurisdikcijas.
Gradecas iedzīvotājiem no saviem līdzekļiem apkārt pilsētai bija jāuzceļ nocietinājumi, ko viņi paveica 1266. gadā.[5] Karaļa vizītes laikā pilsētas iedzīvotājiem bija jāsagādā 12 vērši, 1000 maizes klaipi un 4 mucas vīna,[2] kā arī vizīšu laikā jāapkalpo Slavonijas hercogs vai Horvātijas bans.
Bulla noteica arī Gradecas kontrolētās zemes robežas — pilsētai tika piešķirta zeme uz dienvidiem no Medvednicas kalna, uz rietumiem no Vrapčakas upes un uz ziemeļiem no Savas.[2]
Ietekme
labot šo sadaļuJaunajā Gradecā, kuru aizsargāja nocietinājumi, 14. gadsimtā bija apmēram 3000 iedzīvotāju[8], kas to padarīja par samērā lielu pilsētu Centrāleiropas lauku ainavā. Pilsēta bija Ungārijas Karalistes finanšu centrs un tajā atradās sudraba kaltuve. Gradecu pārvaldīja pilsētas tiesnesis ar mēra pienākumiem, ko katru gadu ievēlēja pilsētas iedzīvotāji. Katru gadu sv. Blaizija dienā (3. februāris) tika ievēlēti arī astoņi zvērinātie un 12 pilsētas padomnieki.[9] Šāda pārvalde Gradecā saglabājās līdz 1850. gadam, kad tā un vairākas citas apdzīvotās vietas tika apvienotas jaunajā Zagrebas pilsētā.[5]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 «750th Anniversary of the Golden Bull Granted by Bela IV». web.archive.org. 2016-03-04. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016-03-04. Skatīts: 2019-03-21.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 «Zlatna bula Bele IV. | Hrvatska enciklopedija». www.enciklopedija.hr. Skatīts: 2019-03-21.
- ↑ «Zlatna bula - povijesni dokument Zagreba | HUP Zagreb» (hr-HR). Skatīts: 2019-03-21.
- ↑ «Muzej grada Zagreba - Exhibitions». www.mgz.hr. Skatīts: 2019-03-21.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 «Zagreb». web.archive.org. 2009-01-04. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009-01-04. Skatīts: 2019-03-21.
- ↑ Narod.hr. «Kralj Bela IV Gradecu izdao Zlatnu bulu kojom je postao slobodni kraljevski grad». narod.hr (horvātu), 2014-11-16. Skatīts: 2019-03-21.
- ↑ Škreblin, Bruno (2014). "Ethnic groups in Zagreb's Gradec in the late Middle Ages". Review of Croatian History IX (1): 27.
- ↑ Škreblin, Bruno (2014). 26. lpp.
- ↑ Škreblin, Bruno (2014). 25.-26. lpp.