Zaļais konservatīvisms ir konservatīvisma un vides aizsardzības kombinācija. Rūpes par vidi ir pauduši gan konservatīvie politiķi, gan filozofi visā modernā konservatīvisma vēsturē, un Edmunds Bērks (modernā konservatīvisma filozofiskais pamatlicējs) savā «Reflections on the Revolution in France» citēts, sakot: "Zeme, veida un vienlīdzīgu visu māti nevajadzētu monopolizēt, lai veicinātu jebkura vīrieša lepnumu un greznību."[1]

Zaļā konservatīvisma atšķirīgā iezīme ir uz tirgu balstītas politikas ievērošana, lai risinātu vides problēmas, nevis centralizēta plānošana. Priekšroka tiek dota individuālai un vietējai pilnvarošanai, nevis kontrolei no augšas uz leju. Ja problēmu risinājumi ir globāli, piemēram, klimata pārmaiņas, zaļie konservatīvie uzskata, ka valdības loma "ir dot iespēju indivīdiem, uzņēmējiem un filantropiem sadarboties un nākt klajā ar inovācijām, kas atrisinās klimata pārmaiņas."[2] Kritiķi norāda, ka tas ir noticis.

Atsauces labot šo sadaļu

  1. Edmund Burke. Reflections on the Revolution in France, 1792.
  2. «The Return to "Green" Conservatism». Intercollegiate Studies Institute (en-US). 2020-11-10. Skatīts: 2022-06-14.