Zaļā eiglēna

Zaļā eiglēna; Euglenus viridis (O.F.Müller) Ehrenberg, 1830
	Zaļā eiglēna
Klasifikācija
Valsts	Protisti (Protista)
Tips	Euglenozoa
Klase	Euglenoida
Kārta	Euglenales
Dzimta	Euglenaceae
Ģints	Eiglēnas (Euglena)
Suga	Zaļā eiglēna (Euglenus viridis)
	Zaļā eiglēna Vikikrātuvē

Zaļā eiglēna (Euglenus viridis) ir mikroskopisks vienšūnas organisms, kas barojas miksotrofi.

Uzbūve

Zaļajai eiglēnai ir vārpstveida ķermenis, kurš pakaļgalā ir smails un priekšgalā noapaļots. Eiglēnu klāj plāns, blīvs un elastīgs apvalks (pelikula). Eiglēnas priekšgalā atrodas rīkle, kas ved noapaļotā rezervuārā, un vica, kuru veido divi saplūstoši zari. Blakus rīklei atrodas sarkans, gaismasjutīgs laukums — stigma. Stigma kopā ar fotoreceptoru (paraflagelārais ķermenis) palīdz meklēt gaismas avotus. Zaļajai eiglēnai ir organoīdi, kurus sauc par hromatoforiem. Tajos veidojas hlorofils un notiek fotosintēze. ^[2]

Barošanās

Zaļā eiglēna barojas miksotrofi, t. i., tā uzņem gatavas organiskās vielas un arī tās ražo fotosintēzes procesā no neorganiskajām vielām. Fotosintēzes procesā zaļajai eiglēnai rodas paramila graudiņi — ogļhidrāti, kas ir pēc uzbūves tuvi cietei, bet nekrāsojas joda ietekmē. Minerālsāļi un slāpekļa savienojumi nokļūst organismā osmotiski. Eiglēna barojas gan ar fagocitozi, gan ar pinocitozi. Tai veidojas vakuolas, kurās barības vielas tiek sagremotas. Atkritumprodukti tiek izvadīti caur vakuolām vai caur ķermeņa virsmu.

Vairošanās

Zaļā eiglēna vairojas bezdzimumiski. Tā vairojas, gareniski daloties. Vispirms kodols dalās mitozes procesā, un pēc tam eiglēna sāk dalīties no priekšējās ķermeņa daļas. Priekšējā daļā izveidojas padziļinājums, tiek nomesta vica, un veidojas bazālais ķermenis. Bazālie ķermeņi attālinās viens no otra, tiem sākt augt jaunas vicas, un arī visi organoīdi sāk dalīties. Dalīšanās notiek no ķermeņa priekšgala līdz pakaļgalam, un izveidojas divas meitšūnas. Dzimumvairošanās notiek ļoti reti, un nav tikusi novērota.

Ekoloģija

Zaļā eiglēna dzīvo saldūdenī. Pārsvarā tā dzīvo seklos saldūdeņos, kas ir stipri piesārņoti ar organiskajām vielām, kuras viegli noārdās. Lielos daudzumos to var atrast peļķēs, grāvjos, u.c. Eiglēnas ir visbiežāk sastopamie zaļie vicaiņi saldūdeņos. Nereti tās savairojas tik lielā daudzumā, ka izveido zaļu plēvīti ūdens virskārtā. Nelabvēlīgos apstākļos eiglēna spēj iecistoties. Iecistējoties tā nomet vicu, noapaļojas un izdala ap sevi blīvu apvalku, kas to pasargā no nelabvēlīgiem ārējiem apstākļiem (no izžūšanas).

Izmantošana

Eiglēnas ir iespējams izmantot kosmētikā, piemēram, sugu E. gracillis.^[3] Eiglēnas arī izmanto kā izejvielu biomateriāliem, kā pārtiku dažādiem mājlopiem un ūdensdzīvniekiem. Tās izmanto arī netīru un piesārņotu ūdenstilpju attīrīšanai. Japānā tās arī izmanto uzturā. Euglena Company Tokijā kultivē šo mikroorganismu tādos daudzumos, ka to var komerciāli izmantot. Notiek arī izpēte, vai no eiglēnas var ražot biodegvielu.^[4]

Atsauces

↑ Study.com
↑ "Zooloģija I — Bezmugurkaulnieki", G. Abrikosovs, E. Bekers, L. Levinsons, B. Matvejevs, A. Paramonovs, Rīga, Latvijas Valsts Izdevniecība, 1964. g. 39-41 lpp.
↑ > Science Direct raksts^{[novecojusi saite]}
↑ Euglena Company in Tokyo: eiglēna kā cilvēku pārtika

Ārējās saites

[1] Study.com

[2] "Zooloģija I — Bezmugurkaulnieki", G. Abrikosovs, E. Bekers, L. Levinsons, B. Matvejevs, A. Paramonovs, Rīga, Latvijas Valsts Izdevniecība, 1964. g. 39-41 lpp.

[3] > Science Direct raksts^{[novecojusi saite]}

[4] Euglena Company in Tokyo: eiglēna kā cilvēku pārtika

[1]

[2]

[3]

[4]