Vormsas konkordāts

Vormsas konkordāts (latīņu: Pactum Calixtinum sive Heinricianum jeb Pax Wormatiensis) bija 1122. gada 23. septebrī Vormsas brīvpilsētā noslēgtā vienošanās starp Svētās Romas impērijas ķeizaru Heinrihu V un pāvestu Kalikstu II, pieliekot punktu investitūras strīdam.

Ķeizara Indriķa V 1122. gadā izdots Vormsas konkordāta apliecinājums (Heinricianum).

Saturs

Ķeizars atteicās no bīskapu investitūras – iecelšanas amatā – un piekrita bīskapu un citu garīdznieku kanoniskajai ievēlēšanai, bet saglabāja tiesības piešķirt garīdzniekiem lēņus, saņemot pretī vasaļu uzticības zvērestu un apņemšanos pildīt pienākumus pret impēriju un imperatoru. Savukārt pāvests piekrita prelātu ievēlēšanai ķeizara klātbūtnē, izslēdzot simoniju un vardarbību.

T.i. tika fiksēta atšķirība starp garīgo konsekrāciju jeb iesvētīšanu, ko veic pāvests, un labumu (priekšrocību) piešķiršanu, ko izdara laicīgā vara: imperators atteicās no pretenzijām uz investitūras garīgo daļu, saglabājot tiesības piedalīties kanoniskajās bīskapu un abatu vēlēšanās savās zemēs. Ievēlētajam amata kandidātam pāvests vai tā legāts pasniedza gredzenu un spieķi (garīgās varas simbolus), bet ķeizars - scepteri kā laicīgās varas simbolu. Baznīcas laicīgās tiesības un īpašumus, kas tai bija dāvāti jau no 8. gs. otrās puses, sāka uzskatīt par regālijām.

Baznīca panāca savu suverenitāti attiecībā pret laicīgo varu un šis baznīcas tiesiskais stāvoklis bija par pamatu katoļu baznīcas kanonisko tiesību suverēnajam raksturam. Vienošanās stājās spēkā 1123. gadā, kad to apstiprināja Pirmais Laterānas koncils.