Vidzemes, Igaunijas un Somijas tieslietu kolēģija

Vidzemes, Igaunijas un Somijas tieslietu kolēģija (vācu: Justiz-Kollegium der liv-, est- und finnländischen Sachen, krievu: Юстиц-коллегия Лифляндских, Эстляндских и Финляндских дел) bija Krievijas Impērijas pārvaldības iestāde ar mūsdienu ministrijai līdzīgām administratīvām un tiesu funkcijām. To izveidoja ķeizarienes Katrīnas I valdīšanas laikā 1728. gadā pēc Vidzemes un Igaunijas kapitulācijas Lielā Ziemeļu kara laikā un inkorporācijas Krievijas Impērijas sastāvā. Sākotnēji to sauca par Livonijas un Igaunijas tieslietu kolēģiju, bet pēc Viborgas guberņas izveides ķeizariene Katrīna II 1762. gadā to lika pārdēvēt par Vidzemes, Igaunijas un Somijas tieslietu kolēģiju. Impērijas varas centralizēšanas laikā 1832. gadā ķeizars Nikolajs I kolēģiju likvidēja.

Pēterburgas kolēģiju ēkas, kurās atradās arī Līvzemes, Igaunijas un Somijas tieslietu kolēģija (1802.-1805. gada attēls)

Līvzemes un Igaunijas tieslietu kolēģijas aktu uzskaitījums no 1742. līdz 1832. gadam vācu valodā

Kolēģijas biroja darbs notika vācu valodā.

Vēsture

1710. gada Vidzemes un Igaunijas kapitulācijas aktos Krievijas cars Pēteris I garantēja Baltijas provinču administratīvo, ekonomisko un kultūras autonomiju, īpaši vietējās tiesvedības, evaņģēliski luteriskās baznīcas rituāla un vācu valodas kā oficiālās valodas tiesības.

Pēc Baltijas guberņu izveides to iestādes bija pakļautas Tieslietu kolēģijas Livonijas un Igaunijas lietu kamerai (Kammer-Kontor der liv- und estländischen Sachen), bet pēc 1728. gada Senāta rīkojuma izveidoja īpašu Vidzemes un Igaunijas tieslietu kolēģiju (vācu: Kollegium der liv - und estländischen Rechtssachen jeb Justiz-Kollegium der liv- und estländischen Sachen) Tieslietu kolēģijas viceprezidenta Zigismunda Ādama Volfa tiešā vadībā.

1739. gadā visas pievienoto provinču tiesu iestādes nodeva Tieslietu kolēģijas jurisdikcijai, un Senāts bija augstākā apelācijas tiesa. 1762. gadā kolēģijas jurisdikcijā nodeva Viborgas guberņas institūcijas, bet pēc Inflantijas vaivadijas aneksijas 1773. gadā tās jurisdikcijā nodeva arī Daugavas provinces tieslietas.

Pēc Otrās koalīcijas kara beigām un Somijas guberņas (Финляндская губерния) izveides 1802. gadā Livonijas, Igaunijas un Somijas tieslietu kolēģiju pakļāva Krievijas Impērijas tieslietu ministram uzraudzības kārtībā. 1810. gadā dažas lietas nodeva Ārzemju konfesiju garīgo lietu pārvaldei.

Pēc Somijas kara 1812. gadā nepabeigtās lietas nodeva Somijas komisijai, kolēģiju atkal pārdēvēja par Vidzemes un Igaunijas tieslietu kolēģiju. Pēc Novembra sacelšanās apspiešanas 1832. gadā kolēģiju likvidēja, tās funkcijas nododot Ģenerālkonsistorijai un Tieslietu ministrijai.

Funkcijas

• Administratīvās lietas (ierēdņu iecelšana amatā, sarakste ar impērijas iestādēm);
• Tiesu instance starp guberņu hoftiesām un Senātu;
• Nodokļu lietas (1739—1742);
• Krievijas Impērijas protestantu baznīcu jautājumi (lietas par laulībām, mācītāju iecelšanu, strīdi starp draudzes locekļiem un garīdzniekiem u.c.);

Tieslietu kolēģijas viceprezidenti

• 1717—1721: Hermanis fon Brēverns
• 1721—1730: Zigismunds Ādams Volfs
• 1730—1735: Hermanis Kārlis fon Keizerlings
• 1735—1740: Kārlis Ludvigs fon Mengdens
• 1741—1764: Frīdrihs Johans fon Emme

Prezidenti

• 1764—1766: Frīdrihs Johans fon Emme
• 1779—1785: Johans Matiass fon Zimolins
• 1797: Ernests Burhards fon Mengdens
• 1797—1798: Kārlis Heinrihs fon Heikings
• 1798—1799: Ivans Veidemeijers
• 1799—1804: Georgs Fukss
• 1804—1819: Heinrihs Ulrihs Kazimirs fon Korfs
• 1819—1832: Pēteris Frikciuss