Vidzemes Landrātu kolēģija

Vidzemes Landrātu kolēģija (vācu: Landratskollegium Livland) bija Zviedru Vidzemes, vēlāk Rīgas guberņas, Rīgas vietniecības un Vidzemes guberņas priekšstāvības un pašpārvaldes institūcija. Landrātus uz mūžu ievēlēja Vidzemes landtāgs.

Vidzemes bruņniecības ģerbonis, ko lietoja Landrātu kolēģija.

Vidzemes Landrātu kolēģijas nodokļu zīme (1912).

Zviedru Vidzemes laikā

Vidzemes landrātu kolēģiju ar 1643. gada 4. jūlija rezolūciju izveidoja Zviedrijas karalienes Kristīnes valdība un vēlēja tā paša gada oktobrī Cēsu landtāgā. Sākumā tajā bija 6 landrāti, bet no 1648. gada 12 landrāti, kas pārstāvēja Rīgas, Cēsu, Tērbatas, Pērnavas apriņķus. Ievēlētos landrātus apstiprināja Vidzemes ģenerālgubernators. Vidzemes landrātu kolēģijai bija katru gadu jāsasauc Vidzemes jātnieku pulks apmācībai un skatei (pulkā ņēma vienu jātnieku no katriem 15 arkliem zemnieku zemes). Trīs landrāti bija pastāvīgi Vidzemes hoftiesas asesori. 1654. gadā Vidzemes landtāgs nolēma, ka divi landrāti pārmaiņus darbosies kā ģenerālgubernatora padomnieki. Strīdu laikā ar Patkulu 1660. gadā Zviedrijas karalis Kārlis IX samazināja landrātu skaitu atkal līdz sešiem, bet 1694. gadā atcēla Vidzemes landrātu kolēģiju.

Krievijas impērijas laikā

Pēc Vidzemes un Igaunijas kapitulācijas 1711. gadā Vidzemes Landrātu kolēģija atjaunoja savu darbību ar diviem Rīgā rezidējošiem landrātiem. Pēc Lielā Ziemeļu kara beigām 1723. gadā sasauktais Vidzemes landtāgs nolēma, ka būs tikai viens Rīgā rezidējošais landrāts, kas katru mēnesi mainīsies.

Kopš 19. gadsimta sākuma visa landrātu kolēģija ietilpa bruņniecības konventā, bet atsevišķi landrāti ieņēma dažādus bruņniecības amatus. Kopš 1827. gada Vidzemes bruņniecības namā rezidējošo landrātu algoja no bruņniecības kases un viņš piedalījās guberņas valdes un palātas sēdēs. No 1875. gada Landrātu kolēģija ievēlēja vienu pastāvīgu priekšstāvi uz trīs gadiem. Viņiem sava darbība bija jākoordinē ar Vidzemes landmaršaliem.

Likvidēšana

Pēc Februāra revolūcijas Vidzemes landrātu kolēģijas kā valsts varas institūcijas funkcijas pārņēma 1917. gada 26. martā (13. martā pēc VS) ievēlētā Vidzemes Pagaidu zemes padome, kas sākotnēji atbalstīja Latvijas apvienošanās un pašnoteikšanās idejas, bet vēlāk nokļuva lielinieku ietekmē un 1918. gada 2. janvārī nodeva savas funkcijas Iskolatam. Satversmes sapulce 1920. gada 29. jūnijā atcēla visas Vidzemes bruņniecības privātās un publiskās tiesības un priekšrocības, līdz ar to oficiāli pārtraucot Vidzemes landrātu kolēģijas darbību.