Vidzemes, Igaunijas un Somijas tieslietu kolēģija

Vidzemes, Igaunijas un Somijas tieslietu kolēģija (vācu: Justiz-Kollegium der liv-, est- und finnländischen Sachen, krievu: Юстиц-коллегия Лифляндских, Эстляндских и Финляндских дел) bija Krievijas Impērijas pārvaldības iestāde ar mūsdienu ministrijai līdzīgām administratīvām un tiesu funkcijām. To izveidoja ķeizarienes Katrīnas I valdīšanas laikā 1728. gadā pēc Vidzemes un Igaunijas kapitulācijas Lielā Ziemeļu kara laikā un inkorporācijas Krievijas Impērijas sastāvā. Sākotnēji to sauca par Livonijas un Igaunijas tieslietu kolēģiju, bet pēc Viborgas guberņas izveides ķeizariene Katrīna II 1762. gadā to lika pārdēvēt par Vidzemes, Igaunijas un Somijas tieslietu kolēģiju. Impērijas varas centralizēšanas laikā 1832. gadā ķeizars Nikolajs I kolēģiju likvidēja.

Kolēģijas biroja darbs notika vācu valodā.

Vēsture

1710. gada Vidzemes un Igaunijas kapitulācijas aktos Krievijas cars Pēteris I garantēja Baltijas provinču administratīvo, ekonomisko un kultūras autonomiju, īpaši vietējās tiesvedības, evaņģēliski luteriskās baznīcas rituāla un vācu valodas kā oficiālās valodas tiesības.

Pēc Baltijas guberņu izveides to iestādes bija pakļautas Tieslietu kolēģijas Livonijas un Igaunijas lietu kamerai (Kammer-Kontor der liv- und estländischen Sachen),^[1] bet pēc 1728. gada Senāta rīkojuma izveidoja īpašu Vidzemes un Igaunijas tieslietu kolēģiju (vācu: Kollegium der liv - und estländischen Rechtssachen jeb Justiz-Kollegium der liv- und estländischen Sachen) Tieslietu kolēģijas viceprezidenta Zigismunda Ādama Volfa tiešā vadībā.

1739. gadā visas pievienoto provinču tiesu iestādes nodeva Tieslietu kolēģijas jurisdikcijai, un Senāts bija augstākā apelācijas tiesa. 1762. gadā kolēģijas jurisdikcijā nodeva Viborgas guberņas institūcijas, bet pēc Inflantijas vaivadijas aneksijas 1773. gadā tās jurisdikcijā nodeva arī Daugavas provinces tieslietas.

Pēc Otrās koalīcijas kara beigām un Somijas guberņas (Финляндская губерния) izveides 1802. gadā Livonijas, Igaunijas un Somijas tieslietu kolēģiju pakļāva Krievijas Impērijas tieslietu ministram uzraudzības kārtībā. 1810. gadā dažas lietas nodeva Ārzemju konfesiju garīgo lietu pārvaldei.

Pēc Somijas kara 1812. gadā nepabeigtās lietas nodeva Somijas komisijai, kolēģiju atkal pārdēvēja par Vidzemes un Igaunijas tieslietu kolēģiju. Pēc Novembra sacelšanās apspiešanas 1832. gadā kolēģiju likvidēja, tās funkcijas nododot Ģenerālkonsistorijai un Tieslietu ministrijai.

Funkcijas

Administratīvās lietas (ierēdņu iecelšana amatā, sarakste ar impērijas iestādēm);
Tiesu instance starp guberņu hoftiesām un Senātu;
Nodokļu lietas (1739—1742);
Krievijas Impērijas protestantu baznīcu jautājumi (lietas par laulībām, mācītāju iecelšanu, strīdi starp draudzes locekļiem un garīdzniekiem u.c.);

Vadītāji

Tieslietu kolēģijas viceprezidenti

1717—1721: Hermanis fon Brēverns
1721—1730: Zigismunds Ādams Volfs
1730—1735: Hermanis Kārlis fon Keizerlings
1735—1740: Kārlis Ludvigs fon Mengdens
1741—1764: Frīdrihs Johans fon Emme

Prezidenti

1764—1766: Frīdrihs Johans fon Emme
1779—1785: Johans Matiass fon Zimolins
1797: Ernests Burhards fon Mengdens
1797—1798: Kārlis Heinrihs fon Heikings
1798—1799: Ivans Veidemeijers
1799—1804: Georgs Fukss
1804—1819: Heinrihs Ulrihs Kazimirs fon Korfs
1819—1832: Pēteris Frikciuss

Atsauces

↑ Die Estländische Ritterschaft vornehmlich zwischen 1710 und 1783. Das erste Jahrhundert russischer Herrschaft Hasso von Wedel. Ost-Europa-Verlag, Königsberg Pr. und Berlin: 1935

[1] Die Estländische Ritterschaft vornehmlich zwischen 1710 und 1783. Das erste Jahrhundert russischer Herrschaft Hasso von Wedel. Ost-Europa-Verlag, Königsberg Pr. und Berlin: 1935

[1]