Valdorfpedagoģija

Valdorfa pedagoģija ir īpaša uz antropozofijas mācības pamata izveidota alternatīva apmācības sistēma.

Vēsture

Pirmā Valdorfa skola (vācu: Waldorfschule) radās Štutgartē, kad tabakas fabrikas „Waldorf Astoria” pārvaldnieks Emīls Molts (1876—1936), noklausījies Rūdolfa Šteinera lekciju Dornahā, uzaicināja to nodibināt skolu rūpnīcas strādnieku bērniem skolu, kura balstītos uz jauno mācību — antropozofiju. Rūdolfs Šteiners antropozofiju definēja kā “gara zinātni” ar ezoteriskajām zināšanām (zināšanām par garīgo spēku cilvēkā uz Zemes un kosmosā, un viens no mērķiem ir zinātnes, mākslas un reliģijas apvienošana, kas izpaužoties jaunajā Valdorfpedagoģijā. 1919. gadā tika izveidota jaunā skola ar jaunu apmācības sistēmu. Drīz vien šāda tipa skolas parādījās arī citās Vācijas vietās un šobrīd Vācijā ir ap 150 Valdorfskolām, bet visā pasaulē — vairāk nekā 600.

Latvijā darbojas divas skolas, kurās skolēni mācību vielu apgūst pēc Valdorfpedagoģijas principiem. Rīgas Valdorfskola ir pašvaldības finasēta pirmskolas mācību iestāde un pamatskola, bet Ādažu Brīvā Valdorfa skola ir privāta vidusskola.

Valdorfskolu mācību priekšmetus pedagogi ir izstrādājuši saskaņā ar Pasaules Valdorfpedagoģijas mācību plānu. Mācību pirmsskolas, pamatskolas un vispārējās vidējās izglītības programmas licencējusi Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrija. Skolēni saņem Izglītības un Zinātnes ministrijas apstiprinātas liecības, kā arī valstī noteiktas apliecības par pamatizglītības ieguvi un atestātu par vidējās izglītības ieguvi.

Koncepcija

Skolai jāsekmē skolēna spējas atvērties dzīvei un pasaulei:
1. jebkura pāragra intelektualizācija un specializācija ir noraidāma un atvairāma,
2. katrā mācībvielā (tematā) jāatklāj cilvēktēls.
Visos mācību priekšmetos jādominē mākslinieciskajam elementam, mācībām jābūt kā skolotāja veidotam mākslas darbam.
Audzināšana noris galvas un roku, priekšstatu un gribas kopdarbībā, mijietekmēs. Darbībā atklājas, izpaužas dzīvīgums (vitalitāte). Darbībā izpaužas arī bērna patstāvība, un tai ir liela nozīme to mācību priekšmetu apguvē, kuros dominē bērna pasīvs vērojums.
Jāveicina daudzveidība:
1. metožu daudzveidība;
2. mācību vietu maiņa (dārzs, skatuve, darbnīca, eiritmijas telpa u.t.t..);
3. savas iniciatīvas realizēšanas daudzveidība (sabiedrībā).
Katra lieta jāatklāj kustībā-tapšanā un pārmaiņās. Jājautā sev:
1. Ko es esmu izdarījis?
2. Kā es to izdarīju?
3. Kas un kāds ir mana darba rezultāts? Atbildes uz šiem jautājumiem ļauj sevi apzināt kā darbības subjektu. Apzina pats sevi darbībā. Apzināta tiek patība, paša īpašības, izturēšanās un spējas, kā arī paša nepietiekamības (nevis trūkumi).

Pēc Šteinera teorijas bērns tiek salīdzināts ar mazu sēkliņu, kuru iesēj, lai izaugtu koks. Visam jānotiek tieši tāpat kā dabā — tieši tad, kad cilvēks ir tam gatavs. Sistēmas pamatā ir ideja par cilvēka attīstības septiņgadu cikliem. Topošā cilvēka dzīvi iedala septiņgadu posmos, balstoties uz fizioloģiskajām pārvērtībām attīstībā:

no dzimšanas līdz 7. dzīves gadam (zobu maiņa);
no 7. līdz 14. dzīves gadam (pubertāte);
no 14. līdz 21. dzīves gadam (pilngadība).

Pirmajā fāzē, t. i., no dzimšanas līdz zobu maiņai visiem orgāniem ir intensīvs veidošanās posms, bet dvēseles spēja veidot priekšstatus vēl ir ļoti vāja. Bērna vadošais noskaņojums šajā fāzē — "pasaule ir laba", valda pilnīga uzticēšanās cilvēkiem, pasaulei. Bērns šajā laikā ir atdarinātājs. Galvenais uzdevums šajā laika posmā, balstoties uz bērna gribu, attīstīt pēc iespējas visas maņās. Šajā fāzē bērniem vadošā ir jutekliskā atmiņa. Otrajā fāzē t. i., no 7 līdz 14 gadu vecumam, bērns ir mākslinieks savā dvēselē. Viņa radošais noskaņojums — "pasaule ir skaista". Šajā fāzē audzinātāja uzdevums ir attīstīt mīlestības spēku uz šo pasauli, jo mīlestība ir pārveidošanas spēks, spēja, kas dod iespēju attīstīties. Vēl neder teorētiska mācīšana ar abstraktu jēdzienu palīdzību, jo bērns tos vēl neizprot. Šajā posmā skolotājs veido tēlus, jo vadošais atmiņas tips ir tēlainā atmiņa. Sākot no 13 gadu vecuma, bērns sāk uztvert skolotāja domu, jēdzienus brīvi, neatkarīgi no jutekliskā, Trešajā bērna attīstības fāzē skolotājam uzdevuma ir veidot skolēna spriešanas spējas. Autoritātes loma mazinās, pieaug skolotāja lietišķās kompetences loma. Vadoties no šāda skatījuma uz bērna attīstību, valdorfa pedagoģijā attiecīgi tiek sakārtota un pasniegta mācāmā viela, t. i., indivīda attīstība diktē mācību saturu un metodes.

Valdorfa skolās nav klasiskās hierarhijas un direktora, bet ir skolotāju kolēģija, kurā ietilpst visi skolotāji un katrs par kaut ko atbild. Ir ievēlēts skolotāju kolēģijas vadītājs. Nav mācību grāmatu.

Galvenie mācību priekšmeti — tur neietilpst mākslu priekšmeti, svešvaloda un sports — ir sadalīti periodos. Apmēram mēnesi ilgst periods, kur galvenajā stundā (2 akadēmiskās stundas), bērns mācās tikai šo mācību priekšmetu. Tālāk ar to viņš saskaras tikai integrēti, šī priekšmeta konkrētajām zināšanām tiek likts miers. Pamatojoties uz savām idejām, Šteiners izveidoja speciālu mācību priekšmetu — eiritmiju: kur apvienota deja, pantomīma, vingrošana, mūzika un vārdi, kas arī Latvijas valdorfa skolās mācību plānā ieņem nozīmīgu vietu. Valdorfa pedagoģijā ir uzskats, ka “skola kā izteiktas konkurences vieta ir viena no mūsdienu sabiedrības netaisnības izpausmēm”. Tāpēc netiek liktas zināšanu vērtējuma atzīmes. Nav labo un slikto — visi ir vienādi. Strādājot bezatzīmju sistēmā, bērns nevar tikt atstāts otru gadu tajā pašā klasē, vienaudžu vidū viņš neizceļas ar sliktajām atzīmēm, netiek apsmiets un pazemots. Liecības (līdzīgas valsts skolā esošajām aprakstošajām) tiek izdotas tikai mācību gada baigās.

Valdorfa pedagoģijā pilnīgi apzināta intelektuālā mācīšana tiek sākta, kad bērni ir dabiski nobrieduši skolas gaitām, līdz tam attīstoties personību ietekmējošām radošajām, vērtību un sevis izzināšanas sfērām. Visai noliedzoša attieksme ir pret "pāragru" izglītošanos: "Par īpaši apdāvinātiem bērniem, kas 4 gadu vecumā jau lasa biezas grāmatas, — te būtu jāpadomā, kā tāds bērns jūtas tad, kad viņam ir 35 gadi. Uz tā rēķina, ka viņš 4 gados tā lasa, cieš veselība, viņš noteikti cieš fiziskā ziņā."^[1]

Mācības

Valdorfa skolā pamatskolas izglītību var sākties, kad bērns ir gandrīz septiņu gadu vecumā. Pamatskolā mācību priekšmeti galvenokārt balstās uz daudznozaru mākslas mācību programmu, kas ietver vizuālo mākslu, teātri, mākslas kustības (eiritmija), vokāls, instrumentālā mūzika un amatniecība. Tiek apgūtas arī divas svešvalodas (angļvalodīgajās valstīs bieži vien vācu un/vai spāņu vai franču). Pamatmācību priekšmeti (ķīmija, fizika, matemātika) ir obligāti. Viens no galvenajiem priekšnoteikumiem, lai rastos vēlme mācīties, ir raisīt interesi ne tikai par katru konkrētu mācību priekšmetu, bet par pasauli un tās norisēm kopumā.

Viena no atšķirībām, valdorfa skolu salīdzinot ar klasiskajām skolām, ir galvenā stunda (cikla stunda jeb "epohālā stunda"), ar kuru sākas katra diena. Katru rītu apmēram mēnesi galvenās stundas ietvaros tiek apgūts viens mācību priekšmets. Šajā laikā skolēni paspēj gan iedziļināties mācību vielas saturā, gan patstāvīgi pētīt un izstrādāt dažādus projektus. Šādu mācību priekšmetu apguvi valdorfa skolā sauc par "cikliem". Mācību procesā tiek izmantota metodika, kura skolēnos rada pastiprinātu interesi un rosina izmantot nevis vienu mācību grāmatu, bet meklēt materiālu enciklopēdijās, populārzinātniskajā literatūrā, daiļliteratūrā, publicistikā, internetā un veidot pašiem savu mācību grāmatu. Visas pamatskolas gados pirmo reizi jēdziens apgūst, izmantojot stāstus un attēlus, kas akadēmiskās mācības ir integrēta ar redzes un plastiskās mākslas, mūzikas un kustību palīdzību. Valdorfa skolas izglītība gandrīz nemaz nebalstās uz standarta mācību grāmatām. Tā vietā, katrs bērns rada ilustrētu kopsavilkumu par noteiktu mācību kursu, grāmatu formātā. Viena no atšķirībām, valdorfskolu salīdzinot ar citām skolām ir galvenā stunda (cikla stunda, epohālā stunda), ar kuru sākas katra diena. Tās garums ir 120 minūtes. Pārējo mācību stundu garums ir 40 minūtes. Tā parasti sākas ar ievadu, kurā var iekļaut dziedāšanu, instrumentālo mūziku.

Atbilstoši koncepcijai, katrai audzināmo klasei jābūt vienam skolotājam klasei visus pamatskolas gados, mācot vismaz galvenās stundas.

Nozīmīgi ir vidusskolas laikā ļaut skolēniem saprast, kā viņi savas gaitas turpinās — mācīsies vai strādās un kura būs viņam interesējošā un spējām atbilstošā joma. Šo sevis izzināšanas procesu veicina prakses un gadadarba izstrādāšana.

Skolas bērnudārzs

Bērnudārzu var apmeklēt bērni vecumā no 3 līdz 6 gadu vecumā. Apgūst ne tikai pirmās iemaņas latviešu valodā, aritmētikā, dabaszinībās, bet arī glezno, zīmē, veido, mīca mīkliņu un cep maizīti, palīdz brokastu un launaga tapšanā, galda klāšanā un daudzu citu praktisku un ikdienā tik nepieciešamu darbu veikšanā. Kā visās pirmsskolas mācību iestādēs, Pedagogi rūpējas, lai caur dažādām spēlēm, dziesmām, rotaļām, dzejoļiem, dejām bērnos veicinātu fantāzijas un elastīgas domāšanas spējas. Katru dienu bērni dodas pastaigās, rotaļās svaigā gaisā, veido pīnītes no dzijas, zīmē un spēlējas, kā arī skatās un klausās pasaku pirms gulētiešanas, kuru pavada darbojošās personas leļļu teātra veidā^{[nepieciešama atsauce]}. Bērni kopā ar vecākiem mēdz doties piknikos dabā. Bērnudārzā arī īpaši atzīmē katra bērna jubileju.

Atsauces un piezīmes

↑ Skola ar svaigi ceptas maizes smaržu. — par Ādažu valdorfa skolu^{[novecojusi saite]}

Literatūra

Inārs Beļickis. Izglītības alternatīvās teorijas. Rīga: RaKa, 1997. — 95 lpp. ISBN 9984-15-004-6
Rūdolfs Šteiners. Mācību procesa organizācija atbilstoši cilvēka būtībai: 8 lekcijas (par vidusskolas vecumposmu), 1921. gada 12.-19. jūnijs, Štutgarte. Rīga: RaKa, 2007. — 106 lpp. ISBN 978-9984-15-924-9
Rūdolfs Šteiners. Bērna audzināšana no garazinātnes viedokļa. // Rūdolfs Šteiners. Johans Volfgangs Gēte. Pasaciņa. Rīga: RaKa, 1995. — 81 lpp.
Rūdolfs Šteiners. Mācību procesa organizācija atbilstoši cilvēka būtībai: 8 lekcijas (Par vidusskolas vecumposmu), 1921. gada 12.-19. jūnijs, Štutgarte. Rīga: RaKa, 2007. — 106 lpp. ISBN 978-9984-15-924-9
Rūdolfs Šteiners. Vispārējā cilvēkmācība kā pedagoģijas pamats: lekciju kurss (1. daļa). Rīga: RaKa, 2000. — 158 lpp. ISBN 9984-15-263-4

Ārējās saites

[1] Skola ar svaigi ceptas maizes smaržu. — par Ādažu valdorfa skolu^{[novecojusi saite]}

[1]