Vītolu urbējs

Vītolu urbējs; Cossus cossus (Linnaeus, 1758)
; Imago	; Imago
; Kāpurs	; Kūniņa
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Posmkāji (Arthropoda)
Klase	Kukaiņi (Insecta)
Kārta	Zvīņspārņi (Lepidoptera)
Dzimta	Urbēju dzimta (Cossidae)
Apakšdzimta	Cossulinae
Ģints	Cossus
Suga	Vītolu urbējs (Cossus cossus)
Sinonīmi
	Phalaena-Noctua cossus Linnaeus, 1758;
	Vītolu urbējs Vikikrātuvē

Vītolu urbējs (latīņu: Cossus cossus) ir urbēju dzimtas zvīņspārņu suga. Ir izplatīta Palearktikā. Eiropā vītolu urbējs ir augļu dārzu, mežu un dekoratīvo koku kaitēklis. Pieaugušos naktstauriņus var sastapt no jūnija līdz jūlijam.^[1]

Izplatība labot šo sadaļu

Vītolu urbējs ir plaši izplatīts Palearktikas apgabalā — no Eiropas, kur sastopams visā tās teritorijā, uz dienvidiem līdz Ziemeļāfrikai, uz austrumiem — Sibīrijai un Ķīnai ieskaitot. Britu salās suga mūsdienās sastopama tikai lokāli.^[1] Ziemeļos areāls sniedzas līdz Jakutskai, austrumos — Džungdžura kalniem Habarovskas novadā. Mitinās gandrīz visur, kur aug lapu koki (galvenokārt vītoli un apses).^[2]

Pieaugušo īpatņu apraksts labot šo sadaļu

Pieaugušo (imago) naktstauriņu spārnu plētums ir līdz 93 mm.^[1]

Ekoloģija labot šo sadaļu

Pieaugušos naktstauriņus, kas atpūšas uz koku stumbriem un zariem, var novērot no jūnija līdz jūlijam. Tie ir aktīvi un lidinās diennakts tumšajā laikā.^[1]

Vecākās paaudzes kāpuri migrē no attīstīšanās vietas uz ziemošanas vietu. Pieaugušie kāpuri parasti iekūņojas nedziļi augsnē, dažreiz zem liellopu mēsliem, kur turpmāk arī attīstās kūniņas.^[2]

Barošanās labot šo sadaļu

Jaunie kāpuri attīstās atmirušo koku mizā, bet barojas koku stumbros un lielos zaros, kur 'izurbj' garas ejas. Nereti no kāpuru darbības rezultātā koks iet bojā. Dienvideiropā atzīmēts, ka vītolu urbēji barojas cukurbietēs un artišokā.^[1] Pārziemo kokos zem mizas.^[2]

Kāpuru saimniekaugi ir:^[1]

alkšņi (Alnus) — melnalksnis (Alnus glutinosa), baltalksnis (Alnus incana);
bietes (Beta) — cukura biete (Beta vulgaris ssp. crassa);
bērzi (Betula) — nokarenais bērzs (Betula pendula), purva bērzs (Betula pubescens);
kastaņas (Castanea) — ēdamā kastaņa (Castanea sativa);
citrusaugi (Citrus);
cidonijas (Cydonia);
artišoki (Cynara);
oši (Fraxinus) — parastais osis (Fraxinus excelsior);
riekstkoki (Juglans);
ābeles (Malus) — mājas ābele (Malus domestica);
olīvkoki (Olea);
apses (Populus) — parastā apse (Populus tremula), balzama apse (Populus balsamifera);
plūmes (Prunus);
bumbieres (Pyrus);
ozoli (Quercus) — parastais ozols (Quercus robur);
vītoli (Salix) — trauslais vītols (Salix fragilis), blīgzna (Salix caprea);
pīlādži (Sorbus) — Zviedrijas pīlādzis (Sorbus intermedia), parastais pīlādzis (Sorbus aucuparia);
gobas (Ulmus);
vīnkoki (Vitis).

Sistemātika labot šo sadaļu

Ar nosaukumu Phlaena-Noctua cussus sugu 1758. gadā pirmais aprakstīja zviedru zoologs Kārlis Linnejs. 1794. gadā dāņu entomologs Johans Fabriciuss izdalīja jaunu ģinti Cossus, kur Phlaena-Noctua cossus iekļāva kā tipa sugu. Patlaban Cossus ģintī ietilpst vairāk nekā 20 dažādu taksonu, kas pārsvarā tiek uzskatītas par Cossus cossus apakštaksoniem kā tās formas un pasugas. Šo taksonu sistēmatikas analīze netika veikta.^[3]

Tā kā vītolu urbēja apakštaksonu mainība un ģeogrāfiskā izplatība ir ļoti dažāda, 2009. gadā krievu lepidopterologs Romāns Jakovļevs savā darbā "Систематическая ревизия дрквоточца пахучего - Cossus cossus (Linnaeus, 1758) (Lepidoptera, Cossidae)" veica vītolu urbēja revīziju. Šajā darbā Jakovļevs izpētīja 2000 Cossus cossus eksemplārus no dažādām ģeogrāfiskām vietām no Āfrikas ziemeļrietumiem līdz Ķīnas austrumiem.^[3]

Pēc Jakovļeva veiktās vītolu urbēja apakštaksonu revīzijas ir atklāti daži jauni apakštaksoni, vairākiem piešķirts sugas statuss vai tie atzīti par Cossus cossus apakštaksonu sinonīmiem. Cossus cossus altensis ir kļuvis par Cossus cossus desertus pasugas sinonīmu; Cossus cossus afghanistana pasuga tagad ir sugas statusā Cossus afghanistana. Patlaban ir atzītas šādas pasugas:

Cossus cossus cossus (Linnaeus, 1756) - tipu pasuga;
Cossus cossus albescens Kitt, 1925
Cossus cossus araraticus Teich, 1896
Cossus cossus armeniaca Rothschild, 1912
Cossus cossus chinensis Rothschild, 1912
Cossus cossus desertus Daniel, 1969
Cossus cossus dauricus Yakovlev, 2007
Cossus cossus dersu Yakovlev, 2009
Cossus cossus gueruenensis Friedel, 1977
Cossus cossus kopetdaghi Yakovlev, 2009
Cossus cossus kossai Wiltshire, 1957
Cossus cossus lucifer Grum-Grshimailo, 1891
Cossus cossus omrana Wiltshire, 1957
Cossus cossus tianshanus Hua, Chou, Fang & Chen, 1990
Cossus cossus uralicus Seitz, 1912

Atsauces labot šo sadaļu

↑ ^1,0 ^1,1 ^1,2 ^1,3 ^1,4 ^1,5 David J. Carter. Pest Lepidoptera of Europe: With Special Reference to the British Isles. Dr W. Junk Publishers, 1984. Dordrecht/Boston/Lancaster. ISBN 90-6193-504-0
↑ ^2,0 ^2,1 ^2,2 А.И. Аверенский & Ю.А. Чистяков. К фауне ксилофибионтных чешуекрылых (Lepidoptera: Cossidae, Sesiide) Якутии. Амурский зоологический журнал. III(2), 2011. 179-182.
↑ ^3,0 ^3,1 Р. В. Яковлев. Систематическая ревизия дрквоточца пахучего - Cossus cossus (Linnaeus, 1758) (Lepidoptera, Cossidae). Амурский зоологический журнал. I (1), 2009. 57-71.

Ārējās saites labot šo sadaļu

BioLib.cz.
lepiforum.de. Bestimmungshilfe für die in Europa nachgewiesenen Schmetterlingsarten
Cossus Fabricius, 1794. nic.funet.fi

[Carter1984-1] 1,0 ^1,1 ^1,2 ^1,3 ^1,4 ^1,5 David J. Carter. Pest Lepidoptera of Europe: With Special Reference to the British Isles. Dr W. Junk Publishers, 1984. Dordrecht/Boston/Lancaster. ISBN 90-6193-504-0

[AverenskiyChistjakov2011-2] 2,0 ^2,1 ^2,2 А.И. Аверенский & Ю.А. Чистяков. К фауне ксилофибионтных чешуекрылых (Lepidoptera: Cossidae, Sesiide) Якутии. Амурский зоологический журнал. III(2), 2011. 179-182.

[Jakovlev2009-3] 3,0 ^3,1 Р. В. Яковлев. Систематическая ревизия дрквоточца пахучего - Cossus cossus (Linnaeus, 1758) (Lepidoptera, Cossidae). Амурский зоологический журнал. I (1), 2009. 57-71.

[1]

[2]

[3]