Urīna veidošanās

Urīna veidošanās ir process, kas norit nieru pamatvienībās — nefronos. Process sastāv no filtrācijas, reabsorbcijas un sekrēcijas dažādās nefronu daļās.

Urīna veidošanās sākas ar asins plazmas filtrāciju caur kapilāru membrānām kapilāru kamoliņā un tā kapsulā. Caur membrānu porām iziet gandrīz visa asins plazma, izņemot olbaltumvielas ar lielu nosacīto molekulāro masu un vielas, kas ir saistītas ar šiem olbaltumiem, kā arī lipīdus.

Diennaktī pieaugušam cilvēkam filtrējas no 100 līdz 170 litriem pirmurīna (plazmas, primārā urīna), no kuriem urīna veidā izdalās vidēji tikai 1,5 litrs.

Filtrācija

Kamoliņu filtrācija ir atkarīga no asins hidrostatiskā spiediena nieru kapilāros, nedifundētās plazmas daļas onkotiskā spiediena un funkcionēta kamoliņu skaita. Reabsorbcijas un sekrēcijas procesi norit nefronā — proksimālos kanāliņos, Henles cilpā (nefrona cilpā), distālos kanāliņos un savācējkanālos.

Reabsorbcija

Proksimālos kanāliņos notiek nātrija (Na⁺) jonu reabsorbcija. Vienlaikus reabsorbējas hlora (Cl^-) joni un ūdens. Piedaloties enzīmam karboanhidrāzei, notiek hidrokarbonāta (HCO₃) reabsorbcija. Gandrīz pilnīgi reabsorbējas kālija (K⁺) joni. Kopumā proksimālajos kanāliņos reabsorbcijā piedalās apmēram 70-80% filtrāta. Šo procesu rezultātā šķidrums kanāliņos kļūst izoosmotisks, salīdzinot ar asins plazmu un intersticiālo šķidrumu.

Henles cilpas lejupejošā daļā gandrīz nenotiek Na⁺ reabsorbcija, taču ūdens brīvi difundē no kanāliņiem. Iekškanāliņu šķidrums kļūst hiperosmotisks un tādā stāvoklī nokļūst tievās Henles cilpas augšupejošā daļā.

Henles cilpas augšupejošās daļas resnajā rajonā notiek aktīva Cl^- un Na⁺ reabsorbcija. Šeit ūdens grūti uzsūcas. Tāpēc iekškanāliņu šķidrums kļūst vispirms izoosmotisks, pēc tam, pārvietojoties tālāk pa augšupejošo Henles cilpas daļu, kļūst vairāk hipotonisks. Līdz ar to intersticiālais šķidrums serdē hipertonisks. Tas ir svarīgs ūdens reabsorbcijai no Henles cilpas lejupejošās daļas un no savācējkanāliņa.