Universālais pamatienākums

Universālais pamatienākums vai beznosacījumu pamatienākums ir sociālās labklājības priekšlikums, kurā visi noteikta iedzīvotāju pilsoņi regulāri saņem minimālos ienākumus beznosacījuma pārskaitījuma veidā, t.i., bez vajadzības pārbaudes vai nepieciešamības strādāt. Turpretim garantētais minimālais ienākums tiek maksāts tikai tiem, kuri nesaņem iztikai pietiekamus ienākumus. Universālais pamatienākums tiktu saņemts neatkarīgi no citiem ienākumiem. Universālais pamatienākums nav ieviests nevienā valstī, kaut gan ir bijuši daudzi projekti un ideja tiek apspriesta daudzās valstīs. Daži ir apzīmējuši universālo pamatienākumu kā utopisku tās vēsturiskās izcelsmes dēļ.

2013. gadā Bernes Bundesplatcas laukumā tika izmesti astoņi miljoni 5 centu monētu (pa vienai uz katru iedzīvotāju), lai atbalstītu 2016. gada Šveices referendumu par universālo pamatienākumu (kas tika noraidīts 77%–23%).

Ir vairāki labklājības pasākumi, kurus var uzskatīt par līdzīgiem universālajam pamatienākumam, lai gan tie nav beznosacījuma. Daudzās valstīs ir bērnu pabalsta sistēma, kas būtībā ir bērnu aizbildņu pamatienākumi. Pensija var būt pamatienākums pensionāriem. Ir arī gandrīz pamata ienākumu programmas, kas attiecas tikai uz noteiktām iedzīvotāju grupām vai laika periodiem, piemēram, "Bolsa Familia" Brazīlijā, kas koncentrējas uz nabadzīgajiem, vai "Thamaratas programma" Sudānā, ko ieviesa pārejas valdība, lai mazinātu sekas no mantotās no Bešīra režīma ekonomiskās krīzes. Tāpat COVID-19 pandēmijas ekonomiskā ietekme pamudināja dažas valstis sūtīt tiešos maksājumus saviem pilsoņiem. Alaska Permanent Fund ir fonds visiem ASV Aļaskas štata iedzīvotājiem, kas ir 1600 $ vidēji gadā (2019. gada valūtā), un dažkārt tiek aprakstīts kā vienīgais reālais universālā pamatienākuma piemērs praksē. Negatīvo ienākuma nodokli (NIN) var uzskatīt par pamatienākumu noteiktām ienākumu grupām, kurās iedzīvotāji saņem arvien mazāk naudas, līdz šis efekts tiek mainīts un cilvēks sāk pelnīt vairāk.

Kritiķi apgalvo, ka universālais pamatienākums atbilstošā līmenī visiem iedzīvotājiem nav finansiāli iespējams, kā arī baidās, ka pamatienākuma ieviešana novedīs pie tā, ka mazāk cilvēku strādās, un/vai uzskata par sociāli netaisnīgu, ka visiem būtu jāsaņem vienāda naudas summa neatkarīgi no viņu individuālajām vajadzībām. Atbalstītāji uzskata, ka patiesībā šādas sistēmas finansēšana ir iespējama, apgalvojot, ka šādu sistēmu ir jāievieš daudzu individuālu sociālo pabalstu vietā, kas atkarīgi no Ienākumiem, tas likvidētu dārgo sociālo pārvaldi un birokrātiju, kā arī sagaida, ka nepievilcīgās darba vietas kļūs labāk apmaksātas un darba apstākļi būs jāuzlabo, jo tad būtu jābūt stimulam tos darīt jau saņemot pamatienākumus, kas palielinātu vēlmi strādāt. Atbalstītāji arī apgalvo, ka universālais pamatienākums ir taisnīgs, jo tas nodrošina, lai ikvienam ir pietiekams finansiālais pamats, uz ko balstīties, un mazāks finansiālais spiediens, tādējādi ļaujot cilvēkiem atrast savām interesēm un stiprajām pusēm atbilstošu darbu.

Agrīnie vēsturiskie beznosacījuma ienākuma piemēri aizsākās senatnē, un pirmie priekšlikumi ieviest regulāru beznosacījuma ienākumu visiem pilsoņiem tika izstrādāti un izplatīti laikā no 16. līdz 18. gadsimtam. Pēc rūpnieciskās revolūcijas pieauga sabiedrības izpratne un atbalsts šai koncepcijai. Vismaz kopš 20. gadsimta vidus pamata ienākumi vairākkārt ir bijis politisko diskusiju objekts. 21. gadsimtā vairākas diskusijas ir saistītas ar debatēm par pamata ienākumiem, tostarp par automatizāciju, mākslīgo intelektu (MI) un darba nepieciešamības nākotni. Galvenie jautājumi šādās debatēs ir par to, vai automatizācija un mākslīgais intelekts ievērojami samazinās pieejamo darba vietu skaitu un vai pamata ienākumi varētu palīdzēt novērst vai mazināt šādas problēmas, ļaujot ikvienam gūt labumu no sabiedrības bagātības, kā arī vai universālais pamatienākums varētu būt atspēriena punkts uz resursiem balstītu ekonomiku vai postdeficīta ekonomiku.