Tiesību paraša
Šajā rakstā ir pārāk maz vikisaišu. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, saliekot tajā saites uz citiem rakstiem. Diskusijā var parādīties dažādi ieteikumi. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
Šis raksts ir jāuzlabo, lai ievērotu Vikipēdijā pieņemto stilu un/vai formatēšanu. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Diskusijā var parādīties dažādi ieteikumi. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
Ar tiesību parašām (paražām) saprot rīcības veidu, kas ir noformējies tā ilgstošas pielietošanas laikā un tiek atzīts no valsts puses kā vispārējs noteikums. Vēsturiski kā pirmais tiesību avots izveidojās tiesību parašas. Tādejādi ne katra paraša ir tiesību paraša, bet tikai tā, kura atbilst valsts (sabiedrības) interesēm.
Tiesību parašas bija galvenais tiesību avots vergturu iekārtā un feodālismā, piemēram, talions — nodarīt vainīgajam tādu pašu ļaunumu, ko viņš veicis. Daudzi tā laika tiesību avoti ir sistematizētas tiesību parašas, piemēram, XII tabulu likumi.
Tiesību paraša var darboties, ja ir šādi nosacījumi:
- paraša tiek atzīta par tiesību parašu tajā sabiedrībā, kurā tā ir izveidojusies;
- parašai jāpastāv jau noteiktu laika periodu (vietējā paraša Anglijā tiek uzskatīta par darbojošos “kopš mūžīgiem laikiem” vai ne mazāk kā 40 gadus);
- paraša nedrīkst būt pretrunā publiskajai kārtībai un labiem tikumiem vai jābūt saprātīgai (anglosakšu tiesību lokā).
Anglosakšu tiesību lokā parašai jāatbilst arī tādām prasībām kā darbības nepārtrauktība, izmantošana atbilstoši mierīgai vienošanai, saistošs spēks, konkrētība un vienotība (vienāda izpratne).
Tiesību parašas var iedalīt trijās daļās:
- parašas, kuras papildina likumu; to uzdevums ir precizēt tās likuma frāzes un terminus, kuras lietotas nozīmē, kura atšķiras no vispārpieņemtās, piemēram, “saprātīga cena”, “ļaunprātīga tiesību izmantošana”;
- parašas, kuras darbojas jautājumos, kuri likumos nav risināti, tomēr arvien pieaugošā tiesiskā regulējuma rezultātā šo tiesību paražu nozīme arvien vairāk samazinās;
- pretrunā likumam esošas paražas, kuras arī nav nozīmīgas, jo likuma un parašas kolīzijas gadījumā parasti tiek piemērots likums.
Nostiprinoties valstiskumam un valstu centralizācijai tiesību parašu pielietojums samazinās. Tiesību parašas, kuras tiek iekļautas normatīvajos aktos vai kļūst par tiesu precedentu pamatu, pārstāj būt par tiesību avotu.
Mūsdienās tiesību parašu loma nav nozīmīga. Kā tiesību avots tas saglabā lomu tikai tajos gadījumos, kuri ir nepieciešami likuma pielietošanai vai likumā noteiktajos gadījumos.
Tomēr joprojām nozīmīga loma tiesību parašām kā tiesību avotam saglabājas tirdzniecības tiesībās un starptautiskajās tiesībās. Paraša par tiesību avotu, piemēram, ir atzīta ANO 1980. gada Konvencijā par preču starptautisko pirkšanu—pārdošanu.