Tiesību avoti

Tiesību avoti ir kontinentālās Eiropas tiesību lokā atzīti likumi, vispārējie tiesību principi, paražu tiesības, tiesu judikatūru un tiesību doktrīnas. Tiesību avoti tiek iedalīti, vadoties no to normativitātes kritērija, jo viena daļa tiesību avotu satur vispārsaistošas tiesību normas, bet cita daļa nē. Kontinentālās Eiropas tiesību lokā tikai vispārsaistošas normas saturošie tiesību avoti var kalpot par galveno juridisko pamatu lietu izlemšanā.[1] Pie šiem tiesību avotiem pieder ārējie normatīvie akti, kuri satur vispārsaistošas tiesību normas, kā arī nerakstītie tiesību avoti kā vispārīgie tiesību principi un tiesību paražas. Savukārt otru grupu veido tiesību palīgavoti, kuriem ir sekundāra, pakārtota loma.

Latvijā patstāvīgie tiesību avoti tiesiskajā sistēmā ir:

savukārt palīgtiesību avoti ir;

Tiesību avotu klasifikācija iespējama pēc dažādiem kritērijiem. Būtiskākais no tiem — valsts līdzdalība avotu funkcionēšanā. Tiesību normu piemērotājs nevar ignorēt ar likumu atzītu tiesību avotu vai, gluži otrādi, savu lēmumu nevar pamatot ar atsauci uz tādu tiesību avotu, kurš attiecīgajā tiesību nozarē oficiāli neeksistē. Pēc šī kritērija tiesību avotus iedala legālos un fakultatīvos avotos. Legālie tiesību avoti ir fiksēti likumā un, izlemjot jautājumu, izmantojami tādā secībā, kādā to paredzējis likumdevējs.[3]

AtsaucesLabot

  1. Neimanis J. Ievads tiesībās. Rīga: 2004., 111.lpp
  2. A.Plotnieks. Tiesību teorija & Juridiskā metode. Rīga: SIA „Izglītības soļi”, 2009, 57.lpp
  3. A.Plotnieks. Tiesību teorija & Juridiskā metode. Rīga: SIA „Izglītības soļi”, 2009., 83.lpp