Tiešā runa
Tiešā runa ir kādas citas personas runas vai domu tiešs atkārtojums. Šajā attēlojumā parasti tiek ievērota arī runātāja leksiska, sintakse, stils un intonācija.[1] Tiešā runa ir viens no trim citrunas attēlojumiem latviešu valodā. Pārējie divi ir noģiedamā tiešā runa[2] un netiešā runa.[1]
Tiešā runa parasti tiek likta pēdiņās, tomēr tās atdalīšanai no pārējā teksta var tikt izmantotas arī domuzīmes. Tā var tikt sasaistīta ar piebildi, kurā parasti ir ietverta informācija par tiešās runas autoru, vai arī ar noteiktām rakstiskām zīmēm (piemēram, interpunkciju vai jaunu rindkopu). Tiešās runas un piebildes savstarpējais novietojums nosaka interpunkcijas lietojumu. Tiešā runa var atrasties piebildes priekšā, aiz piebildes, abpus piebildei vai arī starp piebildes daļām.
Novietojuma varianti
labot šo sadaļuTiešā runa aiz piebildes
labot šo sadaļuJa tiešā runa teikumā atrodas aiz piebildes, tad teikums tiek veidots pēc šādas shēmas:
- Piebilde: "Tiešā runa(.!?)"
piemēram,
- Jānis teica savai draudzenei: "Tu šodien labi izskaties!"
Ja tiešā runa tiek likta pēdiņās, aizverošās pēdiņas tiek liktas pēc beigu pieturzīmes, nevis pirms tās. Parasti tiešā runa, kas atdalīta ar pēdiņām, tiek turpināta tajā pašā rindā, kur atrodas piebilde, tomēr nav aizliegts tiešo runu uzsākt jaunā rindā.[3]
Ja tiešās runas atdalīšanai tiek izmantotas domuzīmes, tad to liek vienīgi tiešās runas sākumā, parasti šādos gadījumos tiešā runa tiek sākta jaunā rindā.[3] Dzejā ir pieļaujama domuzīme tiešās runas beigās, tādējādi nošķirot to no pārējā teksta.[3] Teikums tiek veidots pēc šādas shēmas:
- Piebilde:
- — Tiešā runa(.!?)
piemēram,
- Jānis teica savai draudzenei:
- — Tu šodien labi izskaties!
Ja tiešā runa tiek attēlota pilnīgi patstāvīgā teikumā, neveidojas piebilde, bet tiešās runas ievadījumu, kas noslēdzams ar punktu.[3] Teikumi veidojas pēc šādas shēmas
- Tiešās runas ievadījums.
- "Tiešā runa(.!?)"
vai
- Tiešās runas ievadījums.
- — Tiešā runa(.!?)
Šādā gadījumā tiešās runas ievadījumā nedrīkst būt vārdi ar nozīmi ‘teikt, sacīt’, kad veidojas piebilde, piemēram,
- Viņš, nedroši paskatīdamies, teica. "Aiziesim citreiz. Kādu saulaināku dienu."
vietā jāraksta
- Viņš, nedroši paskatīdamies, teica: "Aiziesim citreiz. Kādu saulaināku dienu."[4]
Piebilde aiz tiešās runas
labot šo sadaļuJa tiešā runa teikumā atrodas pirms piebildes, tad teikums tiek veidots pēc šādas shēmas:
- "Tiešā runa(,!?)" piebilde.
piemēram,
- "Tu šodien labi izskaties!" Jānis teica savai draudzenei.
Ja šādā teikumā tiešā runa būtu pabeidzama ar punktu, to aizstāj ar komatu, citādi beigu pieturzīme tiek saglabāta. Ja tāda veida teikumā tiek lietotas domuzīmes, tās liekamas tiešās runas priekšā un aiz tās pēc šādas shēmas:[4]
- — Tiešā runa(,!?) — piebilde.
piemēram,
- — Tu šodien labi izskaties! — Jānis teica savai draudzenei.
Piebilde starp tiešās runas vārdiem
labot šo sadaļuJa piebilde atrodas starp tiešās runas, kas ir izteikta ar vienu saliktu teikumu, vārdiem, tiešās runas katra daļa tiek atdalīta ar pēdiņām, tiešās runas pirmās daļas un piebildes beigās tiek likts komats. Teikums tiek veidots pēc šādas shēmas:
- "Tiešā," piebilde, "runa(.!?)"
piemēram,
- "Ja šodien nelīs," sprieda Jānis, "dosimies uz ezeru."
Ja šāda veida teikumā tiek izmantotas domuzīmes, tad tas tiek veidots pēc šādas shēmas:
- — Tiešā, — piebilde, — runa(.!?)
piemēram,
- — Ja šodien nelīs, — sprieda Jānis, — dosimies uz ezeru.
Ja tiešā runa tiek izteikta vairākos teikumos, un piebilde atrodas starp tiešās runas teikumiem, piebildes beigās tiek likts punkts, pēdiņās tiek liktas atsevišķās tiešās runas teksta daļas, nevis katrs teikums. Teikums tiek veidots pēc šādas shēmas:
- "Tiešā runa(,!?)" piebilde. "Tiešā runa(.!?)"
piemēram,
- "Parādīsi ceļu uz staciju?" Jānis vaicāja ceļabiedram. "Jādodas tomēr būtu ceļā."
Ja piebilde norāda uz tiešās runas turpinājumu, piebildes beigās var tikt lietots kols, aiz kura seko jauns teikums — tiešās runas nobeigums. Šādā gadījumā tiešās runas turpinājums pēc kola tiek sākts ar lielo burtu pēc šādas shēmas:
- "Tiešā runa," piebilde: "Tiešā runa(.!?)"
piemēram,
- "Rīt laikam būs lietus," nodomāja tēvs un pēc brīža turpināja: "Nepaspēsim novākt sienu."
Tiešā runa starp piebildes vārdiem
labot šo sadaļuTiešā runa var tikt ietverta starp piebildes vārdiem (vairākiem viena teikuma locekļiem vai atsevišķiem salikta teikuma komponentiem). Šādā gadījumā tiešā runa tiek pielīdzināta citātam, kas iekļauts piebildē.[5]
Ja tiešā runa atrodas starp piebildes vārdiem, piebildes pirmās daļas beigās tiek likts kols, tālāk sekojošajā tiešā runa tiek sākta ar lielo burtu un ietverta pēdiņās.[6] Ja šādā teikumā tiešā runa būtu pabeidzama ar punktu, to aizstāj ar komatu, citādi beigu pieturzīme tiek saglabāta. Parasti tiek ieteikts pirms piebildes otrās daļas aiz pēdiņām likt domuzīmi pēc šādas shēmas:
- Piebilde: "Tiešā runa(,!?)" — piebilde.
Ja tiešā runa iekļauta starp tādiem piebildes komponentiem vai teikuma daļām, kas atdalāmas ar komatu, aiz tiešo runu noslēdzošajām pēdiņām liekams komats un pati tiešā runa pabeidzama ar izsaukuma vai jautājuma zīme pēc šādas shēmas:[6]
- Piebilde: "Tiešā runa(!?)", piebilde.
Ja tiešā runa iekļauta starp tādiem piebildes komponentiem vai teikuma daļām, kas atdalāmas ar komatu, un šādā teikumā tiešā runa būtu pabeidzama ar punktu, to aizstāj ar komatu un pēc tiešo runu noslēdzošajām pēdiņām seko domuzīme.[7] Teikums tiek veidots pēc šādas shēmas:
- Piebilde: "Tiešā runa," — piebilde.
Literatūra
labot šo sadaļu- Aina Blinkena. Latviešu interpunkcija (otrais, pārstrādātais izd.). Rīga : Zvaigzne ABC, 2009. ISBN 978-9984-40-516-2.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 Blinkena 2009, 311. lpp.
- ↑ Blinkena 2009, 330. lpp: "Šis termins [noģiedamā tiešā runa] liekas vairāk atbilstošs izsakāmajam jēdzienam [..], jo noģiedama nav pati runa, bet noģiedams ir tas, ka tā ir tiešā runa, proti — cita vārdu atveidojums."
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 Blinkena 2009, 312. lpp.
- ↑ 4,0 4,1 Blinkena 2009, 313. lpp.
- ↑ Blinkena 2009, 315. lpp.
- ↑ 6,0 6,1 Blinkena 2009, 317. lpp.
- ↑ Blinkena 2009, 318. lpp.