Teotivakana (navatlu: Teōtīhuacān — 'dievu pilsēta', pēc cita traktējuma — 'Saules pilsēta') bija sena pilsēta Meksikā, 40 kilometrus uz ziemeļaustrumiem no mūsdienu galvaspilsētas Mehiko. Pilsētas uzplaukuma laikā ap 500. gadu tās iedzīvotāju skaits bija apmēram 150 000 un tā bija viena no lielākajām pilsētām pasaulē. Pilsētas drupās saglabājušās vairākas piramīdas, to skaitā Saules piramīda un Mēness piramīda. 1987. gadā Teotivakana tika iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Tā ir populārs tūrisma objekts, kuru apdraud apkārtējo teritoriju apbūvēšana.

Teotivakana
Saules piramīda un Mirušo aleja
Teotivakana (Meksika)
Teotivakana
Teotivakana
Teotivakana (Vidusamerika)
Teotivakana
Teotivakana
Teotivakana (Ziemeļamerika)
Teotivakana
Teotivakana
Atrašanās vieta Valsts karogs: Meksika Mehiko (štats), Meksika
Reģions Vidusamerika
Koordinātas 19°41′33″N 98°50′38″W / 19.6925°N 98.843889°W / 19.6925; -98.843889Koordinātas: 19°41′33″N 98°50′38″W / 19.6925°N 98.843889°W / 19.6925; -98.843889
Platība 21 km2
Vēsture
Dibināšana ap 100. gadu
Pamešana ap 550. gadu
Piezīmes
Izrakumi no 1880. gada
Stāvoklis drupas
Oficiālais nosaukums: Teotivakanas pirmsspāņu pilsēta
Tips Kultūra
Kritērijs i, ii, iii, iv, vi
Iekļauts 1987. gads
Aizsardzības nr. 414
Valsts Karogs: Meksika Meksika
Platība 250 ha

Rakstītie avoti

labot šo sadaļu

16. gadsimta Florences Kodeksā (Historia general de las cosas de Nueva España) aprakstīts, ka "Pilsētā, ko sauca par Teotivakanu, .. ļaudis cēla piramīdas Saulei un Mēnesim. (..) Akmeņus piramīdu celtniecībai viņi ieguva ieplakā. Un viņi cēla piramīdas.. ļoti lielas, gluži kā kalnus.".

Teotivakanas vēsture aizsākās ap 300. gadu p.m.ē., kad Vidusamerikā parādījās lielākas pilsētas. Pilsētas attīstību ietekmēja tas, ka 2. gadsimtā vulkāna izvirdumā tika sagrauta Kvikvilko Teskoko ezera krastā un pilsētas iedzīvotāji pārcēlās uz Teotivakanu. Tā kļuva par lielāko un ietekmīgāko pilsētu apmēram 1000 gadus pirms acteku valdīšanas. 4. gadsimtā Teotivakana iekaroja Tikalu, bet 5. gadsimtā — Kopanu un Kirigvu. Ap mūsu ēras 450. gadu pilsēta piedzīvoja savas attīstības zenītu. Tā kvartālus apdzīvoja vairākas tautas. Tā aizņēma 20 km2 lielu blīvi apdzīvotu teritoriju, kurā mita vairāk nekā 100 tūkstoši iedzīvotāju."[1] Pilsēta bija slavena kā obsidiāna apstrādes centrs. Tika izbūvētas lielas sabiedriskās celtnes — vairākas milzīgas piramīdas, plata centrālā iela (spāņu nodēvēta par Mirušo ceļu), vairāki celtņu kompleksi (saukti par Citadeli un Lielo kompleksu), kā arī dzīvojamās ēkas. Teotivakanas noriets sākās ap 6. gadsimtu, tā vairākkārt tika nopostīta.

Kaut arī Teotivakana tika pamesta, tā saglabāja savu svētvietas statusu, acteku uzskatā Teotivakanā bija vieta, kur tika radīta Saule. Viens no pilsētas galvenajiem dieviem Kecalkoatls ieņēma svarīgu vietu acteku panteonā.

Materiālu piegāde un ēku celtniecība

labot šo sadaļu

Ir skaidrs, ka celtniekiem bija nepieciešams ļoti liels materiālu daudzums, taču jautājums ir par to, no kurienes tie tika ņemti un kā tika pārvadāti. Apjomīgie materiāli, piemēram, pumeks, grants un sablīvētu vulkānisko pelnu bloki, varētu būt izraksti zem piramīdu pamatnes. Nesenie pētījumi par Teotivakanas pazemes alu sistēmu ir parādījuši, ka daudzas alas, ko savulaik uzskatīja par dabiskiem veidojumiem, patiesībā ir raktuves, kuras vēlāk izmantoja rituālos nolūkos. Arī svētā ala zem Saules piramīdas tika rūpīgi izcirsta un aizpildīta.

Celtniecības materiālu piegādes darbos pilsētas valdošā elite un arhitekti iesaistīja daudzos Teotivakanas iedzīvotājus. Iespējams, ka intensīvāk celtniecības darbi noritēja tajā gada laikā, kad nevarēja veikt zemkopības darbus teritorijā, kas stiepās no pilsētas lejup līdz ezeram. "Pieņemot, ka ap mūsu ēras 100. gadu Teotivakanā bija 100 tūkstoši iedzīvotāju un pieaudzis pilsētnieks katru gadu 100 dienas piedalījās celtniecības darbos, kopumā ik gadu piramīdu celšanai bija iespējams veltīti desmitiem tūkstošus darba dienu, kuru laikā strādnieki ar groziem pārnēsāja materiālus un veica citus uzdevumus."[2]. "Tās materiālu tilpums ir vairāk nekā 1 miljons m3, un, aptuveni rēķinot, to varēja pārnest 30 miljonos grozu. Ja katrs strādnieks dienas laikā veica piecus gājienus no akmeņlauztuvēm līdz celtniecības vietai, tad kopumā tam bija nepieciešami 6 miljoni darbadienu un Saules piramīdas celtniecību 6000 strādnieku varēja pabeigt 10 gados."[3]

  1. Berlo, J.C. (ed.), Art, Ideology, and the City of Teotihuacan (Washington DC, 1992)
  2. Millon, R., Drewitt, B. & Cowgill, G., Urbanization at Teotihuacan, Mexico: the Teotihuacan Map (Austin, 1973)
  3. Hayden, D., ‘Caves, gods, and myths: world-view and planning in Teotihuacan’, in Mesoamerican Sites and World-Views (Washington DC, 1981), 1-35

Ārējās saites

labot šo sadaļu