Tēvvārds ir personvārda daļa, kas darināta no tēva vai tālāka senča pa tēva līniju vārda, iesaukas vai cita veida apzīmējuma, piemēram, uzvārds Jansons (Jāna dēls), Ficdžeralds (Džeralda dēls), tēvvārds Vladimirovičs (Vladimira dēls), Borisovna (Borisa meita). Tēvvārdus joprojām lieto daudzās pasaules valstīs.

Latviešu valodā oficiālo personvārdu sistēmu veido vārdi un uzvārdi, tēva vārda norādīšanu līdzās personas vārdam un uzvārdam Latvijas normatīvie akti neparedz.[1]

Senatnē tēvvārds bija vajadzīgs precīzākai personas identifikācijai, t. i., pildīja to pašu sociālo funkciju, ko mūsdienu uzvārdi.

Tēvvārdu lietošana vienā vai otrā formā ir raksturīga daudzām kultūrām, taču visbiežāk tā ir izplatīta tautām, kas vai nu nesen ieguvušas uzvārdus, vai kurām nav uzvārdu. Mūsdienās tēvvārdi ir plaši izplatīti arābu, islandiešu, grieķu, mongoļu, austrumslāvu un bulgāru valodās. Mūsdienu krievu valodā tam ir galotne -ovič/-jevč/-ič, -ovna/-evna/-ična/-inična; senos laikos tas bija arī -ov/-ev/-in, -ova/-eva/-ina, līdzīgi kā mūsdienu uzvārdiem (bulgāru valodā tas ir saglabājies: piemēram, Georgijs Ivanovs Stojanovs — Georgijs Stojanovs Ivana dēls). Tēvvārds nominālformulā pilda trīskāršu funkciju: tas papildina vārdu, nošķirot tā īpašnieku (papildus uzvārdam), precizē radniecību ģimenes lokā (tēvs — dēls) un izsaka cieņu (pieklājības forma).

  1. lvportals.lv. «Tēva vārda lietošanu latviešu valodā normatīvie akti neparedz - LV portāls». lvportals.lv (latviešu). Skatīts: 2024-07-07.

Ārējās saites

labot šo sadaļu