Svilpaunieks

Svilpaunieks (latgaliešu: švilpaunieks) ir no māla veidota doba figūriņa ar 1—2 skaņas caurumiņiem (parasti) un iepūtiena spraugu ar svilpes caurumu. Svilpaunieki var būt dažādas formas un dažkārt tiem skaņas caurumiņi var arī nebūt. Ja svilpaunieks veidots pīles formā, to sauc arī vienkārši par pīlīti.[1]

Spilpaunieks
Savipiilu ehk pardipill ehk savipill, Leedu keraamikute taies 01.JPG
Lietuviešu svilpaunieks
Citi nosaukumi Švilpaunieks (Latgalē)[1]
Klasifikācija Pūšamais instruments, gaisskanis
Hornbostela—Zaksa klasifikācija 421.221.4[1]
(Apjomīga iekšējā pievada svilpe[1])
Izgudrotājs tautas mūzikas instruments

No svilpaunieka ar diviem skaņas caurumiņiem var izpūst trīs dažādus toņus — zemāko (ja abi skaņas caurumiņi ir ciet), vidējo (ja abi caurumiņi ir ar vienādu diametru un vienādā attālumā no svilpes spraugas, un viens no tiem ir vaļā) un augstāko (ja abi skaņas caurumiņi ir vaļā). Atkarībā no skaņas caurumiņu izmēriem, svilpaunieka toņu apjoms parasti svārstās no mazās tercas līdz kvintai (dažkārt arī sekstai).[1]

Senākie ar svilpauniekiem saistītie arheoloģiskie atradumi Latvijas teritorijā ir no 17. gadsimta un atrasti Indricas pilskalnā un Rēzeknes pilī. Etnomuzikologs Valdis Muktupāvels izteicis pieņēmumu, ka baltiem svilpaunieki sākotnēji bija putnu dzīšanas rīta piederums, kas šai paražai zūdot, kļuva vienkārši par bērnu rotaļlietu. Šādi svilpauniekiem līdzīgus instrumentus izmantojuši arī mari un mordvieši.[1]

AtsaucesLabot

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 Valdis Muktupāvels. «Latviešu mūzikas instrumentu sistemātika». Latvijas Mākslas augstskolu asociācija, 1999. 127.—128. lpp. Skatīts: 2017. gada 9. martā.[novecojusi saite]

Ārējās saitesLabot