Sieviešu apgraizīšana ir rituāla dažu vai visu sievietes ārējo dzimumorgānu likvidēšana. Parasti tas tiek veikts ar parastu asmeni vai skuvekli, ar vai bez anestēzijas. Tas visvairāk tiek praktizēts 27 Āfrikas valstīs, kā arī Jemenā un Kurdistānas reģionā Irākā, praktizēts mazākā mērā citur Āzijā un visā pasaulē starp diasporas pārstāvjiem.[1] Vecums, kādā tiek veikta apgraizīšana, svārstās no dažām dienām pēc dzimšanas līdz pubertātes vecumam. Pusē valstu, kam pieejama statistika, tas tiek izdarīts meitenēm vecumā līdz 5 gadiem.

Ceļa zīme Ugandā 2004. gadā

Procedūra atšķiras atkarībā no etniskās grupas. Var tikt atgriezta daļa vai arī visa vulva. Ietekme uz sievietes veselības stāvokli atšķiras no procedūras, var būt atkārtota infekcija, hroniskas sāpes, cistas, nespēja palikt stāvoklī, sarežģījumi dzemdībās vai arī letāla asiņošana.[2] Nav zināms, ka veiktā apgraizīšana nestu kādus ieguvumus veselībai.[3]

Parasti apgraizīšanu veic sievietes. 29 valstīs dzimumorgāni ir izgriezti vairāk nekā 125 miljoniem sieviešu. Sieviešu dzimumorgānu apgraizīšana ir aizliegta vai ierobežota ar likumu vairākumā valstu, kur tā tiek praktizēta, tomēr likumi tiek slikti pildīti. 2012. gadā ANO Ģenerālā asambleja atzina sieviešu dzimumorgānu apgraizīšanu par cilvēktiesību pārkāpumu.

  1. UNICEF 2013 Arhivēts 2015. gada 5. aprīlī, Wayback Machine vietnē., p. 44 (traditional circumciser), pp. 45–46 (anaesthesia), p. 46 (blade or razor), pp. 26–27 (for the 29 countries).
  2. Jasmine Abdulcadira, et al, "Care of women with female genital mutilation/cutting" Arhivēts 2016. gada 18. jūlijā, Wayback Machine vietnē., Swiss Medical Weekly, 6(14), January 2011 (review). doi:10.4414/smw.2011.13137
  3. "Eliminating Female genital mutilation: An Interagency Statement" Arhivēts 2011. gada 1. jūnijā, Wayback Machine vietnē., OHCHR, UNAIDS, UNDP, UNECA, UNESCO, UNFPA, UNHCR, UNICEF, UNIFEM, WHO, 2008 (hereafter WHO 2008), p. 1: "Female genital mutilation has no known health benefits."

Ārējās saites

labot šo sadaļu