Sērsna ir blīva un cieta sniega virskārta, kas rodas pēc neliela atkušņa vai silta laika perioda ziemā, sasalstot mitram sniegam. Sērsna, kas izveidojusies virs sniega segas, nelabvēlīgi ietekmē mežos dzīvojošās zīdītāju sugas. Nagaiņiem — stirnām, briežiem, meža cūkām — šādi laika apstākļi ir ļoti nelabvēlīgi, jo virs sniega segas izveidojusies ledus kārta neiztur viņu svaru. Dzīvniekiem salaužot plāno ledus kārtu, tiek savainotas kājas, tādējādi apgrūtinot pārvietošanos.[1]

Sērsna tuvplānā

RaksturojumsLabot

Parasti sērsna rodas pavasara pusē, kad dienas jau kļuvušas garākas un saule jūtami silda. Siltas saules un augstas temperatūras ietekmē sniega sega virspusē sāk kust, ūdens sūcas dziļāk un padara sniega virsējo kārtu mīkstu, pat slapju. Nākamajā naktī temperatūra krīt un slapjais sniegs sasalst, veidojot vienlaidu garozu, kas ir cieta. Šo sasalušo sniega virsējo kārtu tad arī sauc par sērsnu.[2]

Atkarībā no kušanas un vēlāk sasalšanas intensitātes, sērsnai var būt ļoti dažādas stingrības pakāpes. Parasti sērsna ir trausla vai vidēji cieta kārtiņa, kas iztur tikai nelielu zīdītāju svaru vai salūst pie pirmā pieskāriena, tomēr ir gadījumi, kad sērsna veidojas īpaši izturīga un pa to var droši staigāt, reizēm pat braukt ar kamanām. Tomēr slēpot pa sērsnu nevar nemaz[nepieciešama atsauce] — slēpes slīd vairāk uz sāniem, nekā uz priekšu. Lai varētu slēpot, sērsnai ir jāapsnieg ar pāris centimetrus biezu sniega kārtu.

Skatīt arīLabot

AtsaucesLabot

  1. Sērsna nelabvēlīgi var ietekmēt mežā dzīvojošās zīdītāju sugas., tvnet.lv, 30.12.2002.
  2. Dabas un vēstures kalendārs 1981. gadam (galv. redaktore S. Cepurniece). Rīga: Zinātne, 1980. gads.

Ārējās saitesLabot

VideoLabot