Rudzupuķu smilšbeka
Rudzupuķu smilšbeka jeb zilējošā cūku beka (Gyroporus cyanescens, agrāk arī Suillus cyanescens un Boletus cyanescens) ir Latvijā samērā reta smilšbeku dzimtas sēne, kuras augļķermeņi ir ēdami. Ievērojama ar savu īslaicīgo, bet spēcīgo zilēšanu griezumu vietās, ko izraisa sēnē esošā girocianīna oksidācija.[1]
| Rudzupuķu smilšbeka Gyroporus cyanescens | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Sēnes (Fungi) |
| Nodalījums | Bazīdijsēnes (Basidiomycota) |
| Klase | Himēnijsēnes (Agaricomycetes) |
| Kārta | Beku rinda (Boletales) |
| Dzimta | Smilšbeku dzimta (Gyroporaceae) |
| Ģints | Smilšbeku ģints (Gyroporus) |
| Suga | Rudzupuķu smilšbeka (G. cyanescens) |
 Rudzupuķu smilšbeka Vikikrātuvē | |
Sēnes apraksts
labot šo sadaļu
- Cepurīte: krāsa bāli salmu vai smilšu dzeltena, uz vecumu pelēkdzeltena, reizēm brūngandzeltena vai pelēkbrūna. Virsmiziņa mataina. Forma sākumā pusapaļa, vēlāk polsterveida, bieži ar neregulāriem pauguriem. Platums līdz 10, retāk 15 cm. Mīkstums balts vai iedzeltens, ar vāju smaržu un patīkamu garšu, griezumu vietās tūlīt stipri zilē rudzupuķu nokrāsā, bet vēlāk atgūst iepriekšējo krāsu.
- Stobriņi: sākumā bālgani, pēc tam iedzelteni, nepiekļaujas kātiņam. Atveres sīkas, apaļas, baltas, sēnei augot dzeltē, iespiedumu vietās zilē. Sīko stobriņu atveru daudzums uz 1 mm² 1—3, kas ir vidēji vairāk nekā parasti stobriņu sēnēm, stobriņi gari, līdz 18 mm.[2]
- Kātiņš: balts vai cepurītes krāsā, apakšdaļā sīki pūkains līdz zvīņains, ar paresninātu apakšdaļu un strupu galu. Reizēm vidusdaļā gredzenveida pūku sabiezējums. Iekšpusē porains, vēlāk ar sūkļainu dobumu. Garums līdz 10 cm, resnums 1—4 cm. Iespiedumos zilē.
- Sporas: gludas, elipsoīdas, bezkrāsainas, masā bālgandzeltenas, 8—16/4—8 µm.
- Bazīdijas: 11—30/5—9 µm.
- Cistīdas: vālesveida, bezkrāsainas, ap atverēm koncentrētas, 35—50/8—10 µm.[3][4][5][6][7][8][9]
Augšanas apstākļi
labot šo sadaļuMikorizas sēne, veido to ar dažādiem kokiem, bieži ar bērziem un priedēm. Aug no jūlija līdz oktobrim retos dažādu tipu mežos, skābās un smilšainās augsnēs, bieži ceļmalās.[10][11] Ir dati, kas liek domāt, ka tā var būt ne tikai mikorizas sēne, jo paretam sastopama arī pļavās un atklātās vietās.[12] Bieži sastopama Eiropā, ASV un mērenajā Āzijas joslā,[13][14], taču nevienmērīgi.[15]
Barības vērtība
labot šo sadaļuĒdama bez iepriekšējas novārīšanas. Garšīga, cepot mīkstums kļūst koši dzeltens.[16] Bieži smilšaina savas augtenes dēļ.
Līdzīgās sugas
labot šo sadaļuLatvijā viegli atšķirama no citām sēnēm ar savu stobriņu, smilšu krāsas cepurītes un straujā rudzupuķu krāsas zilējuma komplektu.
Skatīt arī
labot šo sadaļuAtsauces
labot šo sadaļu- ↑ Stefan F. Nelsen — Bluing Components and Other Pigments of Boletes, 13. lpp.
- ↑ Гиропорус синеющий
- ↑ A.Balodis, “Rokasgrāmata sēņotājiem”, Liesma, 1974. 105. lpp.
- ↑ Л.Лебедева, «Грибы», Госторгиздат, 1937. 55. lpp.
- ↑ M.Antone, “Sēnes”, Avots, 2003. 68. lpp. ISBN 9984-757-05-6.
- ↑ T.Lesoe, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 1998. 195. lpp. ISBN 9984-22-283-7.
- ↑ Sugu enciklopēdija
- ↑ I.Dāniele, D.Meiere "Lielā Latvijas sēņu grāmata", Karšu izdevniecība Jāņa sēta, Rīgā, 2020, 47. lpp.
- ↑ Boletales.com
- ↑ «Грибы СССР», Мысль, Москва, 1980., 145. lpp.
- ↑ Š.Evansa, Dž.Kibijs, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 2004. 206. lpp. ISBN 9984-37-648-6.
- ↑ Kuo, M. (2013, December). Gyroporus cyanescens. — MushroomExpert.Com
- ↑ "Broken and Blue" - A video starring Gyroporus cyanescens
- ↑ «Apraksts latvijas.daba.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 30. septembrī. Skatīts: 2017. gada 22. oktobrī.
- ↑ Cornflower Bolete
- ↑ V.Lūkins, “Bekas”, Liesma, 1978. 29. lpp.
Ārējās saites
labot šo sadaļu| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Rudzupuķu smilšbeka |