Romas klubs

Romas klubs ir 1968. gadā izveidota starptautiska nekomerciāla organizācija, kura apvieno zinātniekus, sabiedriskos darbiniekus, juristus un uzņēmējus no vairāk nekā 30 valstīm. Kluba mērķis — izvērtēt stāvokli ekonomikā, ekoloģijā, demogrāfijā un citās jomās, kā arī futuroloģiski noteikt nākotnes perspektīvas. Kluba dalībnieki, ņemot vērā tādus faktorus kā pasaules iedzīvotāju demogrāfiskos rādītājus, dabas resursus, kapitālieguldījumus, neatjaunojamo resursu izmantošanu, vides piesārņojumu un pārtikas preču ražošanu, izmantojot matemātisko modelēšanu, globālo pieeju un daudzfaktoru sistēmanalīzi, mēģina izveidot pasaules plānošanas principus, modelēt iespējamās attīstības alternatīvas un dot valdībām rekomendācijas problēmu risināšanai. Savos ziņojumos klubs mēģināja dot visaptverošas prognozes. Kopš XX gs. 80. gadu sākuma Romas klubs sašaurinājis pētījuma priekšmetu un pievērsies reģionu, pat atsevišķu valstu pretrunu un to pārvarēšanas ceļu analīzei, konkrētu, sabiedrībai nozīmīgu parādību un to attīstības rezultātu izpētei.

Kluba izveidošanas iniciators bija itāliešu rūpnieks Aurēlio Pečei (Aurelio Peccei, 1908—1984), «Fiat» firmas valdes loceklis.

Pētījumi

Pirmo ziņojumu „Pieauguma robežas” (Limits to Growth) 1970. gadā izveidoja Dr. D. Medouza (Masačūsetsas Tehnoloģiju institūts) vadītā pētnieku grupa. Ar datoru tika modelēti iespējamie pasaules attīstības varianti. Secinājumi nebija iepriecinoši: mūsdienu civilizācijai pastāv pieauguma limiti, kurus nosaka pati daba, un cilvēkiem, ja viņi grib izdzīvot, ir jādomā par to robežu, aiz kuras sākas neparedzamas sekas. D. Medouzs piedāvā: regulēt un stabilizēt apdzīvotības līmeni un kapitāla izaugsmi, nodrošināt nepieciešamās lauksaimniecības produkcijas ražošanu, resursu patēriņu un ekoloģiskās situācijas līdzsvarošanu. 1972. gadā pētījumu rezultāti tika izdoti grāmatā "Aiz pieauguma robežām".

Otrajā ziņojumā „Cilvēce krustcelēs” 1974. gadā izmantoja jaunu, sarežģītu sistēmu analīzes un skaitliskās novērtēšanas metodiku, ko izveidojis Mesarovičs (Klīvlenda, ASV), un tika secināts, ka, saglabājoties pašreizējām pasaules attīstības tendencēm, kļūs neizbēgami reģionāli konflikti, kuri notiek agrāk, nekā to paredzēja pirmais ziņojums. Uzsvērts, ka izdzīvošanas stratēģija nav globālā līdzsvara sasniegšana, bet pāreja uz organisku (ierobežotu) pieaugumu, t.i., dažādu pasaules sistēmas daļu diferencētu attīstību.

Literatūra

• Ozoliņa Ž. Pasaules globālās attīstības doktrīnas: Metod. izstrādne. - Rīga, 1991.