Retikulārie audi
Retikulārie audi (latīņu: textus reticularis) ir saistaudu veids ar tīklainu uzbūvi. Tos veido šūnas ar daudziem izaugumiem (retikulārās šūnas) un retikulārās jeb argirofilās (tādas, kuras iekrāsojas ar sudraba sāļiem) kolagēna šķiedras. Retikulāro šūnu lielāka daļa ir saistīta ar retikulārajām šķiedrām un tās saslēdzas savā starpā ar izaugumiem, veidojot trīsdimensiju tīklu. Retikulārie audi veido asinsrades orgānu (liesai, kaulu smadzenēm, aknām) stromu un mikrovidi asinsšūnu attīstīšanai.[1]
.jpg)
Retikulārās šķiedras ir atrodamas arī embrionālajos audos. Tie ir svarīgi brūču sadzīšanas procesā, nodrošinot no jauna sintezētajai ārpusšūnu matricai papildu mehānisko izturību.
Mikroskopiskā uzbūve
labot šo sadaļuRetikulārie audi ir līdzīgi mezenhīmai, no kuras tie diferencējušies. Retikulārie audi sastāv no šķiedrām (III. tipa kolagēna) un šūnām — retikulārajām šūnām.
- Retikulārās šūnas ir fibroblastu tipa šūnas ar izaugumiem. Šo šūnu izaugumi, daļēji apņemot šķiedras, saistās ar blakus esošo šūnu izaugumiem un veido tīklu. Ārpus šūnām atrodas šķiedras un amorfa pamatviela. Tajā ir fibronektīns, laminīns un hemonektīns. Bez tam pamatvielā ir proteoglikāni. Tādēļ to var noteikt ar PAS reakciju, kā arī tā ir argirofila.
- Retikulārās šķiedras veido 20 nm resnas mikrofibrillas, kuras sasaista cementējoša viela. Mikrofibrillas ir šķērssvītrotas ar intervālu 68 nm; tripsīns tās nesagremo.[2]
Asinsrades orgānu retikulārie audi
labot šo sadaļuAsinsrades orgānos retikulārie audi veido mikrovidi. Tajos atrodas divējādas cilmes šūnas — asins cilmes šūnas un mehanoblastu (fibroblastu, osteoblastu, hondroblastu) cilmes šūnas.
Sarkano kaulu smadzeņu un perifērajos imūnās sistēmas orgānos retikulārās šūnas, sekretējot augšanas faktorus (IL-3, IL-7, CSFGM, CSF-G, CSF-M u.c.), regulē eritrocītu, leikocītu, trombocītu priekšteču dalīšanās un diferenciācijas procesus, kā arī veic imūnregulatorās funkcijas. Sakarā ar to, ka šo sistēmu orgānos retikulāro audu cilpās pastāvīgi ir daudz limfocītu, tādus audus ir pieņemts saukt par limforetikulārajiem audiem.[2]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Гистология, эмбриология, цитология: учебник / Афанасьев Ю. И., Юрина Н. А., Котовский Е. Ф. и др.; под ред. Афанасьева Ю. И., Юриной Н. А. - 6-е изд., перераб. и доп. - М.: ГЭОТАР-Медиа, 2012. - 800 с.: ил. ISBN 978-5-9704-2258-8
- ↑ 2,0 2,1 Aina Dālmane. Histoloģija. Rīga : LU Akadēmiskais apgāds, 2004. 319. lpp. ISBN 9984-770-42-7.
 | Šis ar anatomiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |