Vikipēdija

Rekreācijas ūdeņi

Rekreācijas ūdeņi ir ūdensobjekts (stāvošs vai plūstošs), ar kuru cilvēks nonāk kontaktā atpūšoties vai ceļojot.[1] Rekreācijas ūdeņi ietver baseinus, karstās vannas, dekoratīvas ūdens strūklakas, ezerus, upes un okeānus.[2] Rekreācijas ūdeņus cilvēki izmanto atpūtas (peldēšanai, slēpošanai ar ūdens slēpēm, vindsērfingam, laivošanai, medībām) un estētiskos nolūkos.[3] Rekreācijas ūdeņu izmantošana var būt nozīmīga cilvēku labsajūtai un veselībai. Tomēr, ja ūdens ir piesārņots, tas var atstāt negatīvu iespaidu uz cilvēku veselību.

Rekreācijas ūdeņu kvalitāte labot šo sadaļu

Rekreācijas ūdeņu kvalitāti nosaka ūdens avots. Ūdeņi var tikt piesārņoti dažādos veidos: ūdenī nonākot putnu, dzīvnieku fekālijām; ūdenī savairojoties mikroorganismiem (Legionella baktērijas un aļģes); ūdenī nonākot notekūdeņiem[4], notekot lietus ūdeņiem, ūdenī nonākot notecei no lauksaimnieciskajām darbībām. Šādā veidā ūdenī nonāk liels skaits patogēnu, kas var izraisīt problēmas ar ūdens kvalitāti.[5] Cilvēkam, nonākot kontaktā ar piesārņotājvielām ūdenī, var notikt infekcijas uzliesmojums.[6] Slimības, kuras izplatās norīšanas, ieelpošanas ceļā vai esot kontaktā ar piesārņotu rekreācijas ūdeni, sauc par rekreācijas ūdeņu slimībām (RŪS). Šīs slimības var izraisīt virkni simptomu, ieskaitot ādas, ausu, acu, elpošanas ceļu infekcijas. Pie RŪS var pieskaitīt enterovīrusu, adenovīrusu, norovīrusu, kriptosporidiozi u.c. slimības. Sastopamākā RŪS ir enterovīrusa infekcija, kas izpaužas kā viegls gastroenterīts un caureja.[7] Caureju var izraisīt arī kriptosporas (Cryptosporidium), zarnu nūjiņas (E. Coli) un Shigella baktērijas. Kriptosporas ir ļoti noturīgas pret hlora dezinfekciju un iet bojā tikai pēc ilgstošas hlora iedarbības. Kriptosporas spēj izraisīt saslimšanu pie ūdens temperatūras, kas ir ap +5 °C.[8] Epidemioloģiskie pētījumi pārsvarā liecina par to, ka visbiežāk ar rekreācijas ūdeņu slimībām inficējas peldētāji, kuri ir tiešā kontaktā ar piesārņoto ūdeni. Retāk ir iespējams inficēties makšķerējot un laivojot.[9]

Lai uzturētu labu rekreācijas ūdeņu kvalitāti, pasaulē ir izstrādātas vadlīnijas rekreācijas ūdeņu apsaimniekošanai. Pasaules Veselības organizācija izstrādā starptautiskas normas rekreācijas ūdeņu izmantošanai un drošībai. Normas tiek izstrādātas vadlīniju formā. Vadlīnijās ir sniegts pārskats un novērtējums par risku, kas var rasties rekreācijas ūdeņu izmantošanas gadījumos, kā arī ir iekļautas rīcības, lai šo risku samazināt vai novērstu.[10]

Peldūdeņi labot šo sadaļu

 
Peldūdens monitoringa vieta Latviešu centrā "Garezers", ASV

Peldūdeņi ir viens no rekreācijas ūdeņu veidiem. Tie ietver piekrastes vai iekšzemes ūdeņus (upes un ezerus), kurus lielam skaitam cilvēku ir atļauts vai nav aizliegts izmantot peldēšanai atpūtas nolūkos.[11] Latvijā par peldūdens kvalitāti oficiālajās peldvietās ir atbildīga Veselības Inspekcija. Katru gadu par valsts budžeta līdzekļiem tiek veikts peldūdeņu monitorings oficiālajās peldvietās. Monitoringu veic saskaņā ar Peldūdeņu direktīvu (76/160/EEK), kas nosaka nepieciešamību kontrolēt ūdens kvalitāti peldvietās. Latvijā šobrīd ir 55 oficiālās peldvietas[12], kurās veic monitoringu. Monitoringa rezultāti Latvijas iedzīvotājiem ir pieejami Veselības Inspekcijas mājas lapā. Ja kaut kādu iemeslu dēļ peldvietā ir aizliegts peldēties, tas tiek publicēts.

Neoficiālajās peldvietās par ūdens kvalitāti atbild vietējās pašvaldības. Peldvietās, kur netiek veikts monitorings par valsts budžeta līdzekļiem, pašvaldībām vai privātīpašniekiem ir iespējams veikt peldvietas kvalitātes novērtējumu par īpašnieka līdzekļiem. Tādā gadījumā peldvietas ūdens kvalitātes analīzes veic ZI “BIOR”.[13]

Peldūdens kvalitātes analīzēs nosaka zarnu enterokoku skaitu, Koliformu baktēriju (E.coli), izšķīdušā skābekļa daudzumu paraugā, kā arī veic peldvietu ūdens estētiskās kvalitātes novērtējumu. Ūdens kvalitāti pārbauda laboratorijā un peldvietu novērtē arī vizuāli. Estētiskās kvalitātes novērtējumā ņem vērā vairākus aspektus: netipiska ūdens krāsa; virsmas aktīvās vielas (noturīgas putas); atkritumu klātbūtne ūdenī; naftas produktu klātbūtne; fitoplanktona aļģu (zilaļģu vai zaļaļģu) klātbūtne un savairošanās.[14]

Strūklakas labot šo sadaļu

 
Strūklaka pie Kongresu nama

Strūklaka ir sistēma, kur ūdens piepilda ūdens baseinu vai tiek strūklas veidā raidīts gaisā, vienlaikus liekais ūdens tiek novadīts prom. Strūklakas var būt brīvi stāvošas, piestiprinātas pie sienas vai griestiem. Ūdens baseini var būt veidoti no metāla, akmens vai betona. Baseins dažkārt var atdarināt dabīgu kaskādi. Strūklakas pārsvarā tiek veidotas kā mākslinieciskas skulptūras. Ar spiediena palīdzību ūdeni ir iespējams raidīt gaisā caur sprauslām. Dekorācijai var tikt izmantota arī dažādu krāsu gaisma un muzikālais pavadījums. Sākotnējais strūklaku mērķis bija ūdens apgāde, mazgāšanās un dzeramais ūdens, bet jau nedaudz vēlāk, laikam mainoties, to funkcijas saistījās ar pilsētas ainavas veidošanu. Strūklakas arī izmantoja, lai pilsētnieki atvēsinātos karstos laika periodos[15], tāpēc ir nepieciešams nodrošināt labu strūklaku ūdens kvalitāti.

Strūklakai nepietiekošas apsaimniekošanas rezultātā var būt ne tikai slikta ūdens kvalitāte. Tā kā strūklaka izsmidzina ūdeni gaisā pilienu un aerosolu veidā, tad gaisā nonāk piesārņotāji, kas atrodas ūdenī. Atkarībā no ūdens kvalitātes, plūsmas ātruma, strūklas augstuma un klimatiskiem faktoriem (temperatūra, nokrišņu daudzums, vēja ātrums un virziens), veidojas lokāls gaisa piesārņojums, kam var būt potenciāli negatīva ietekme uz cilvēka veselību, kuri aerosolus ieelpo vai norij kopā ar ūdens pilieniem.[16]

Latvijā par strūklaku ūdens kvalitāti un apsaimniekošanu atbild vietējās pašvaldības. Visā pasaulē vides aizsardzības aģentūras strādā pie ūdens kvalitātes normatīvu izveidošanas, lai pasargātu iedzīvotājus no saslimšanas ar dažādām infekciju slimībām. Latvijā šādi normatīvi nav izstrādāti un tādi būtu jāizstrādā. Ieviešot praksē šādas vadlīnijas, tiktu sasniegta laba strūklaku ūdeņu kvalitāte un cilvēki tajās droši varētu uzturēties.

Pamatā vadlīnijas iekļauj indikatorus mikrobioloģiskiem un fizikāli ķīmiskiem mērījumiem, lai noteiktu strūklaku ūdeņu kvalitāti.[16][17]

Atsauces labot šo sadaļu

  1. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 29. februārī. Skatīts: 2016. gada 4. martā.
  2. ↑ «Definition of Recreational water illness». MedicineNet. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2023. gada 9. februārī. Skatīts: 2021. gada 15. maijā.
  3. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 9. maijā. Skatīts: 2016. gada 4. martā.
  4. ↑ Man, H; Heederik, D; Leenen, E; Husman, A; Spithoven, J; Knapen, F (2014). "Human exposure to endotoxins and fecal indicators originating from water features". Water research 51: 198-205.
  5. ↑ Eregno, F; Tryland, I; Tjomsland, T; Myrmel, M; Robertson, L; Heistad, A (2016). "Quantitative microbial risk assessment combined with hydrodynamic modelling to estimate the public health risk associated with bathing after rainfall events". Science of the Total Environment 548 (549): 270 - 279.
  6. ↑ Man, H; Bouwknegt, M; Heijnsbergen, E; Leenen, E; Knapen, F; Husman, A (2014). "Health risk assessment for splash parks that use rainwater as source water". Water research 54: 254 - 261.
  7. ↑ Allman, E; Pan, L; Li, L; Li, D; Wang, S; Lu, Y (2013). "Presence of enteroviruses in recreational water in Wuhan, China". Journal of Virological Methods 193: 327 - 331.
  8. ↑ Yoder, J; Beach, M (2007). "Cryptosporidiosis Surveillance — United States, 2003-2005.". Errata 56 (SS-7): 1 - 10.
  9. ↑ Dorecitch, S; Barker, S; Jones, R; Liu, L (2015). "Water quality as a predictor of gastrointestinal illness following incidental contact water recreation". Water research 83: 94 - 103.
  10. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2016. gada 6. martā.
  11. ↑ http://inspire.ec.europa.eu/codelist/ZoneTypeCode/bathingWaters/bathingWaters.lv.html
  12. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 13. martā. Skatīts: 2016. gada 6. martā.
  13. ↑ «BIOR». BIOR.
  14. ↑ «LVĢMC | Peldūdens kvalitātes analīzes». www.meteo.lv.[novecojusi saite]
  15. ↑ Hynynen, A., Juuti, P. & Katko, T. 2012. Prologue — Water fountains existing abudantly, yet hardly recognized. In: Katko, T. (eds.). Water fountains in the worldscape. Finland, International Water History Association and KehräMedia Inc., 12 — 18.
  16. ↑ 16,0 16,1 Krauze, A. 2014. Rīgas strūklakas kā pilsētvides elements un to apsaimniekošana. Bakalaura darbs, Rīga, 75 lpp.
  17. ↑ Kebabijan, R. 2003. Interactive water fountains: the potential for disaster. Journal of environmental health. 66 (1), 29 — 30.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Rekreācijas_ūdeņi&oldid=3924343"