Rāmsaras konvencija

Rāmsaras konvencija ir starptautisks līgums par nozīmīgu mitraiņu saglabāšanu un ilgtspējīgu lietošanu. Konvencijas dalībvalstis apņemas novērst šādu nozīmīgu mitraiņu samazināšanos tagad un nākotnē, atzīt mitraiņu fundamentālo ekoloģisko nozīmi un to ekonomisko, kulturālo, zinātnisko un rekreatīvo vērtību. Konvencija nosaukta noslēgšanas vietas Irānas pilsētas Rāmsaras vārdā.

Konvencijas logo.

Konvencijas oficiālais nosaukums ir Par starptautiskas nozīmes mitrājiem, īpaši kā ūdensputnu dzīves vidi. Konvencija tika izstrādāta 1971. g. 2. februārī Rāmsarā un stājās spēkā 1975. g. 21. decembrī. Konvencijas pirmparakstītājas bija 18 valstis.

Rāmsaras starptautiski nozīmīgo mitraiņu sarakstā iekļauta 1801 vieta (pazīstamas arī kā Rāmsaras vietas) ar kopējo platību ap 1 630 000 km². Visvairāk šādu vietu ir Apvienotajā Karalistē (166), bet vislielākā kopplatība ir Kanādas mitrainēm (130 000 km²).

2008. gadā konvenciju bija parakstījušas 158 dalībvalstis. Konvencijas galvenā mītne atrodas Glānā Šveicē.

Latvija Rāmsaras konvencijā

Latvijā Rāmsaras konvencija ir pieņemta un apstiprināta līdz ar likuma „Par 1971. gada 2. februāra Konvenciju par starptautiskas nozīmes mitrājiem, īpaši kā ūdensputnu dzīves vidi” spēkā stāšanos 1995. gada 5. aprīlī, vienlaicīgi nosakot arī trīs t.s. Rāmsaras vietas Latvijā.

2008. gadā Latvijā ir sekojošas konvencijā iekļautas teritorijas: Engures ezers, Kaņiera ezers, Teiču un Pelečāres purvi, Lubāna mitrāju komplekss, Papes mitrāju komplekss un Ziemeļu purvi.

Ārējās saites

• Ramsāres konvencija Archived 2016. gada 6. aprīlī, Wayback Machine vietnē. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija
• Rāmsaras mitraiņu konvencija
• Pilns Rāmsaras teritoriju saraksts