Princis Mustafa (Suleimana I dēls)

Princis (Šehzade) Mustafa (turku: Şehzade Mustafa Muhlisi; dzimis 1515. gada 6. augustā,miris 1553. gada 6. oktobrī) bija Osmaņu Impērijas princis, Suleimana Lieliskā un sultānes Mahidevranas dēls. Viņš bija Manisas pārvaldnieks no 1533. līdz 541. gadam, Amasjas pārvaldnieks no 1541. līdz 1549. gadam un Konjas pārvaldnieks no 1549. līdz 1553. gadam. Mustafa bija Osmaņu Impērijas troņmantinieks un ļoti mīlēts tautā, bet tika sodīts ar nāvi pēc Suleimana I pavēles.

Princis Mustafa
Dzimis	1515. gada 6. augusts Manisas pils, Manisa, Osmaņu impērija
Miris	1553. gada 6. oktobris Konja, Osmaņu impērija
Apglabāts	Muradijes mošeja, Bursa
Bērni	Sultāne Nergisšaha Princis Orhans Princis Mehmeds Sultāne Šaha
Dinastija	Osmaņu dinastija
Tēvs	Suleimans Lieliskais
Māte	Mahidevrana Hatuna
Reliģija	sunnītu islāms

Viņš rakstīja dzeju ar pseidonīmu Muhlisi, kas arābu valodā nozīmē "godīgs, sirsnīgs, atklāts".

Dzīve

Mustafa dzimis 1515. gadā Manisā topošā Osmaņu sultāna Suleimana I, kurš tajā laikā kalpoja kā Manisas pārvaldnieks, un čerkesietes Mahidevranas ģimenē. Mustafa nebija Suleimana vecākais dēls: līdz 1515. gadam topošajam sultānam jau bija divi dēli - Mahmuds un Murads. Sultāns Selims I nomira 1520. gadā; Suleimans kļuva par sultānu un kopā ar ģimeni pārcēlās uz Stambulu. Gadu vēlāk vecākie sultāna dēli nomira no bakām, kas padarīja Princi Mustafu par vienīgo troņmantnieku. 1521. gadā citai sultāna Suleimana favorītei Sultānei Hirremai piedzima dēls- Princis Mehmeds-, kuru Suleimans, pēc dažu vēsturnieku domām, vēlējās par savu pēcteci, nevis Mustafu.

Vēsturnieki arī uzskata, ka viņam bija saspringtas attiecības ar tēvu jau no bērnības, jo Suleimans esot bijis vairāk ieinteresēts princī Mehmedā.Tas nepatika tautai un arī Suleimana māsām, kuras visas atbalstīja Mustafu.

Ir ziņas, ka Mustafa bija ļoti tuvs ar saviem pusbrāļiem: princi Mehmedu, Selimu II, princi Bajezīdu un Džihangiru. To pierāda tas, ka Selims II vēlākajos gados izturējās pret Mahidevranu kā paša māti un arī uzcēla Mustafam mauzoleju. Tomēr nav pilnībā zināms, cik tuvas bija viņu attiecības. Brāļu slepkavības likumu dēļ viņiem būtu bijis grūti veidot ciešas attiecības.

Saskaņā ar osmaņu tradīciju visiem prinčiem bija jāiemācās, kā pārvaldīt valsti, vienā no provincēm ieņemot pārvaldnieka (sandžakbeja) amatu; vecākais dēls un troņmantnieks visbiežāk kļuva par Manisas pārvaldnieku. Pēc svinīgas ceremonijas Mustafa kopā ar māti aizbrauca uz Manisu. Viens no Venēcijas diplomātiem 1540. gadā aprakstīja Prinča galmu un viņa mātes lomu tajā: "visbrīnišķīgākais un krāšņākais galms, ne mazāk kā viņa tēva" [galms] un" viņa māte, kas bija kopā ar viņu, pamāca, kā iegūt tautas mīlestību ”.

1541. gadā Prinča Mustafas un Austrijas vēstnieka sarunu dēļ Suleimans atsvešinājās no sava dēla un pārcēla viņu uz Amasjas pārvaldnieka amatu, uz Manisu nosūtot Hirremas vecāko dēlu Princi Mehmedu; Amasja atradās tālāk no galvaspilsētas, kas samazināja Mustafas izredzes uz troni sultāna nāves gadījumā. Tomēr vēlāk noskaidrojās, ka tas notika, jo vajadzēja aizsargāt impērijas robežu ar Persiju, nevis tāpēc, ka Suleimans nevēlējās Mustafu par troņmantinieku. Šī ziņa ļoti atviegloja tautu un Osmaņu armiju, tā kā Mustafa bija iecienītākais mantinieks.

Princis Mehmeds nomira 1544. gadā; Mustafas māte cerēja, ka viņš atgriezīsies Manisā, bet sultāns uz turieni nosūtīja vēl vienu Hirremas dēlu- Princi Selimu. Vēl viens Hirrems dēls, Princis Bajezīds, vispirms tika nosūtīts uz Konju, bet pēc tam uz Kutahju, kas arī bija tuvāk Stambulai nekā Amasja. Tā kā, kad divi no trim pretendentiem uz troni bija Hirremas dēli, Mustafas dzīvībai draudēja briesmas: Vēstnieks Bernado Navagero 1553. gada ziņojumā rakstīja, ka "Mustafas māte pieliek daudz pūļu, lai izvairītos no dēla saindēšanas ... un viņam ir neierobežota cieņa un godbijība pret viņu".

Mustafa vienmēr ir bijis ļoti populārs cilvēku vidū, tāpēc pēc viņa nogalināšans sākās nekārtības. Kad viņam bija deviņi gadi, Venēcijas vēstnieks rakstīja: "Viņam ir ārkārtējs talants, viņš būs karavīrs, kuru tik ļoti mīl janičāri un kurš izpildīs lielus varoņdarbus". 1553. gadā, kad Mustafam bija 38 gadi, Navagero rakstīja, ka "nav iespējams aprakstīt, cik ļoti visi viņu mīl un kāro kā troņmantnieku".

Par labiem panākumiem karagājienā, Mustafu nosūtīja uz Konju. Tomēr bija baumas un spekulācijas, ka Mustafas dzīvība tagad ir briesmās no Hirremas un Rustema Pašā, kuri apvienojās par labu viņas dēliem- Selimam un Bajezīdam.

Nāve

Toreizējās baumas un spekulācijas vēstīja, ka Suleimana I valdīšanas beigās viņa dēlu cīņa par troni bija kļuvusi acīmredzama; turklāt, kā uzskatīja daži laikabiedri, Sultāne Hirrema un viņas znots, lielvezīrs Rustems Pašā noskaņoja sultānu pret Mustafu, apsūdzot viņu sazvērestībā pret sultānu un nemieru organizēšanā Suleimana I gāšanai. 1553. gadā kara laikā pret persiešiem Rustems Pašā uzaicināja Mustafu pievienoties tēva armijai un vienlaikus brīdināja pašu Suleimanu, ka Mustafa dodas pie viņa, lai viņu nogalinātu. Suleimans uzskatīja, ka viņa dzīvība ir apdraudēta, un pavēlēja izpildīt dēlam nāvessodu. Kad Mustafa iegāja tēva teltī, lai viņu satiktu, Suleimana sargi ielenca sultāna teltī, lai apkaunotais troņmantnieks nevarētu aizbēgt. Rezultātā cīņā ar mēmajiem bendēm Mustafu nogalināja Zāls Mahmuds - aga. Pēc Mustafas slepkavības viņa māte Mahidevrana un viņa ģimene (sievas, meitas un dēls Princis Mehmeds) tika nosūtīti uz Bursu. Tomēr pēc Prinča nāves karavīru vidū izskanēja: "Ja princis Mustafa ir miris, viņam ir dēls, viņš ieņems troni!" Dzirdējis šīs baumas, Suleimans pavēlēja mazdēlu nožņaugt, un 7 gadus vecais Princis Mehmeds tika nožņaugts un tika apglabāts blakus tēvam. Nav zināms, vai Mustafa tiešām bija iecerējis gāzt sultānu, vai arī viņš tika apmelots.

Līdz pat dēla dzīves beigām Mahidevrana centās aizsargāt Mustafu no viņa politiskajiem konkurentiem, un, visticamāk, uzturēja informatoru tīklus. Vēstnieks Trevisano 1554. gadā pastāstīja, ka Mustafas nāvessoda izpildes dienā Mahidevrana nosūtīja kurjeru, brīdinot viņu par tēva plāniem viņu nogalināt. Diemžēl Mustafa ziņu ignorēja; pēc Trevisano sacītā, viņš bija atteicies ņemt vērā draugu un pat mātes brīdinājumus.

Princis Mustafa tika apglabāta Bursas Muradijes mošejā, kur viņam pēc sultāna Selima II pavēles uzcēla mauzoleju. Tur apglabāta arī viņa māte Sultāne Mahidevrana.

Pēc Mustafas nāves janičāri un Mustafas Anatolijas karavīri sāka protestēt pret Suleimana lēmumu. Turklāt parādījās zināms viltnieks, kurš uzdeva sevi par nogalināto princi. Mustafas armija uzskatīja, ka pie tā ir vainojamas Sultānes Hirremas un Rustema Pašā politiskās intrigas. Pēc armijas protesta Suleimans Rustemu Pašā atstādināja no amata un nosūtīja atpakaļ uz Stambulu.

Ģimene

1535. gadā Mustafa apprecēja kādu nezināmu sievieti. Pārim bija daži bērni:

• Sultāne Nergisšaha (1536.g. Manisa-1592.g. Ankāra)- bija Mustafas mīļākā meita. Apprecēja Anatolijas pārvaldnieku Ahmedu Pašā 1555.g.
• Princis Orhans (1538.g. Manisa-1552.g. Konja)
• Princis Mehmeds(1536.g. Amasja-1553.g. Bursa) — tika nogalināts pēc sava tēva Mustafas nāvessoda, jo Suleimans viņu uzskatīja par draudu
• Sultāne Šaha(1547.g. Konja-1577.g.) — apprecēja Abdulkerimu Pašā, Amasjas pārvaldnieku.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Princis Mustafa.